Intervija ar centra “Dardedze” valdes locekli Lailu Balodi.

– Kā gūt pārliecību par bērna drošību?

– Kad sākas vasara, bērniem šķiet, ka pieņemtie noteikumi beigušies. Vecāki pašā sākumā arī ir laimīgi –

lai tie bērni beidzot taču arī paši sevi nodarbina.

Tā jau nenotiek, nesanāk, un tādēļ rodas pārāk daudz brīva laika, sadomā visādas lietas, kā šo laiku aizpildīt, un viņi izdomā savus veidus, kā šķiet vislabāk. Un ne vienmēr tas ir labākais veids.

Mācību gads tomēr ievieš struktūru ikdienai. Un struktūra bērnam ir vajadzīga, tādēļ noteikumi vajadzīgi ir arī vasarai. Kaut vai – cikos ceļamies, cikos ejam gulēt, cikos ir pusdienas?

Vai ir savās mājās vai pie vecmāmiņas, vai ciemojas pie draugiem – ir jābūt pienākumiem. Katru dienu var būt kāds mazais papildu darbiņš, kur bērnu iesaistīt, atvieglojot mājas soli.

Nevajag nostrādināt, bet nekvalitatīva, bezjēdzīga un bezmērķīga laika pavadīšana bērniem nav derīga.

Par ko ir jādomā – bērnam ir jāpalīdz mājās. Nevar cauras dienas uzlikt pavadīt laiku ar viedierīcēm, pat ar visu to, ka ir uzlikti visādi filtri, liegumi. Vai vasarai ir jābūt tam laikam, kad ilgstoši pavadīt laiku šādi?

Arī attiecībā uz datoru un telefonu ir jābūt noteikumiem – cik ilgi var? Viena lieta ir aizliegt, bet ir jārada apstākļi, lai nesanāk vairs tā laika tik daudz telefonam.

Protams, telefons ir arī drošība, ja bērns ir kustībā – viņš ir sazvanāms, sasniedzams. Vienojamies, ka, ja brauc ar riteni vai skrituļdēli, telefonam ir jābūt tai brīdī ierīcei, ar kuru sekot līdzi vai sazināties, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.

Par drošību kā tādu būtiskākais – ja kur ej, tad pasaki.

Ļoti stingrās ģimenēs bērni prasa atļauju.

Pusaudzim jāiemācās pašam plānot savu laiku, bet ir jāvienojas, ka par saviem plāniem informēs – kur dodas, ar ko kopā. Jārunā arī par uzvedību – kā izturamies, īpaši, lai izbēgtu no domstarpībām.

– Šogad Liepājā novērots, ka atstāj mājās bez uzraudzības bērnus līdz 7 gadu vecumam, ko nemaz nedrīkst.

– Patiesībā tā ir ārēju apstākļu radīta lieta. Nevar bērnu šādā vecumā vienu laist ārā, jo nav droši, ka bērns tiks galā.

Ir beigušies tie laiki, kad bērnam var atstāt mājas atslēgu un teikt, ka viņš var darīt, ko grib.

Tādēļ domā, ka bērnu atstāt mājās tad ir drošāk, četrās sienās, kur rodas ilūzija, ka tā ir kontrolējama un droša vide. Palikšana ilgstoši četrās sienās bērnam arī neko labu nedod. Lai veidotu attiecības ar ārpasauli, ir jābūt kontaktā ar citiem.

Būtu jānāk no pašvaldībām idejām, kā risināt bērnu mērķtiecīgu laika pavadīšanu un pieskatīšanu, nodrošinot dažādus pasākumus bērniem ar daudzveidīgām interesēm. Kur ir režīms, drošība. Arī par plašākām nodarbinātības iespējām vasarā bērniem ir jādomā.

– Ko būtu lietderīgi atgādināt ģimenes locekļiem, pieskatītājiem vai tiem, ar kuriem bērns uzturas kopā? Bērni mēdz aizklīst vai arī paliek ilgāku laiku ar draugiem, vai pat vecāki vienkārši nezina, kur viņi ir.

– Ir jābūt noliktām robežām, kas jāievēro. Vecākiem ir laikus jādomā par vasaru kā par atsevišķu plānu, kā organizēt bērnu ikdienu un aktivitātes, kur katrai dienai ir savs risinājums.

Ko redzam “Dardedzē” katru vasaru jau gadu no gada, ka vasaras otrajā pusē parādās dažādi vardarbības veidi un gadījumi.

Minētajās situācijās

ir divu veidu vecāki – tie, kuri atļauj aiziet un ir vienaldzīgi, un tie, kuri pieņem un ir vienaldzīgi.

Ja bērns jautā vecākam, vai draugs var palikt, protams, doma ir laba un tas ir normāli, bet vēl labāk, ja vecāks teiktu jaunietim, ka vecāki savā starpā sazināsies un vienosies.

Šobrīd lielākoties bērni ģimenēs ir lieli un tad ir mazie – viņiem ir lielas gadu starpības, 14 gadus vecajam paliek garlaicīgi, jo nav kopīgu interešu ar četrgadnieku. Protams, ka gribas vienaudžus.

Bet ir jābūt ikdienā rutīnai – pirms kur ej, pasaki! Arī omei. Lai vismaz var zināt, kurā virzienā bērnu meklēt. Ļoti labi pie ritma pietur ēdienreižu laiki.

– Kāpēc ir pieņemts, ka no 13 gadu vecuma var pieskatīt mazākus bērnus?

– Psihologi uzskata, ka līdz 12 gadu vecumam izveidojas personība – ka ir tāds saprāts, ka spēj pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Man tomēr liekas, ka

pieskatīšana, lai arī likumos minēts šis 13 gadu vecums, tam nevajadzētu būt sistēmai.

Varam aiziet uz teātri un uz to laiku uzticēt vismaz 13 gadus vecajiem. Taču mazais pusaudzis nevar būt atbildīgs par mazo radinieku nedēļām un mēnešiem ilgi.

13 gadus vecs pusaudzis ir pats vēl bērns. Jāņem vērā, ka katram vecumposmam ir savas vajadzības.

Pieskatīšana var būt izņēmuma gadījumi – šad un tad, uz noteiktu īsu laika periodu, ar skaidri atstātām norādēm. Citādi tas var novest pie bēdīgām lietām, ko pēcāk var vecākiem pašiem nāksies nožēlot.