Pilns sprieduma teksts
pagaidām nav pieejams, tādēļ ir grūti runāt detaļās, tāpēc pagaidām es varu
pateikt tikai to, ka šobrīd zināmais saīsinātais spriedums atspoguļo
nepietiekamu izpratni par seksuālās vardarbības sekām bērnu dzīvē.

Mēs jau esam sazinājušies ar
Liepājas Bāriņtiesu, jo bāriņtiesa ir tā iestāde, kas šādos gadījumos aizstāv
bērnu intereses. Es piedāvāšu savu palīdzību un atbalstu, lai Bāriņtiesa pārsūdzētu
šo spriedumu.

Te mēs varam runāt gan par
fizisko, gan morālo nodarījumu pret bērnu. Fiziskās traumas parasti ir vieglāk
konstatējamas un vieglāk saprotamas, bet šādu noziedzīgu nodarījumu rezultātā
var veikt arī visādas citādas darbības, kas bērnam var būt ļoti pazemojošas,
emocionāli sāpīgas un bērna tālākajā dzīvē var atstāt būtiskas sekas un
kaitējumu. Protams, mēs varam cerēt, ka veiksmīga rehabilitācija tās mazinās un
kompensēs, bet cilvēkiem būtu svarīgi saprast, ka arī tad, ja kāds nav smagi
piekauts, izvarots vai novests līdz pašnāvībai – emocionāli sabojāta dzīve arī
ir smags nodarījums.

Nav retums, kad pieaugušie
nenotic bērniem, pret kuriem veikti seksuāla rakstura noziegumi. Arī šajā gadījumā
kaimiņiene apgalvo: viņasprāt, bērns to ir izdomājis!

Jāsaprot, ka līdz tiesai
nenonāktu neviena lieta, ja nebūtu pierādīts, ka šis noziegums patiešām ir
noticis. Lietās, kur nav fiziskie bojājumi, ar bērniem strādā speciālisti, kuru
rīcībā ir metodes, kā pārliecināties, vai bērns stāsta patiesību, vai ne. Visbiežāk
pārliecināt cilvēkus, ka šāds noziegums patiešām ir noticis, ir ļoti grūti. Par
dzērājiem lielākoties visi notic, ka tie ir spējīgi uz visu, taču savādāk ir,
ja cilvēks, kuru apsūdz par šādām darbībām, ir cienījams un kārtīgs. Bet uz
seksuāla rakstura vardarbību pret bērniem ir spējīgi kā dzērāji, tā nedzērāji,
kā bagāti, tā nabagi, kā slimi, tā veseli cilvēki. Turklāt pētījumi apliecina,
ka seksuāla rakstura vardarbību pret bērniem lielākoties paveic tieši bērnam
tuvi un zināmi cilvēki, pat ģimenes locekļi. Svešinieku vardarbība, protams,
arī ir bīstama, taču šādu gadījumu skaitliski ir mazāk, neko to, ko
pastrādājuši tuvie cilvēki.

Vai būtu jāpublisko šādu
noziedznieku vārdi? Šis jautājums gan vairāk attiecas uz personas datu
aizsardzību, ne bērnu tiesībām. Es tikai gribu pateikt, ka, publiskojot šo
informāciju, ir ļoti jāuzmanās, lai tā neļauj atpazīt cietušo bērnu, jo
nevienam nav patīkami, ja citi cilvēki apspriež, kas ar viņu ir darīts. Tāpēc
es lūdzu masu informācijas līdzekļus domāt par bērnu interesēm – par cietušo
interesēm lai uztraucas citas institūcijas.

Man šķiet, pozitīvi ir tas,
ka laikā, kad daļa sabiedrības apgalvo: bērni melo – neticiet viņiem, ir arī
tāda sabiedrības daļa, kas aizstāv bērnus kā vērtību. Te nav runa tikai par
konkrēto spriedumu – tur ir zināma kārtība, kā to pārsūdzēt, bet katrā gadījumā
tas, ka ir cilvēki, kam nav vienaldzīgs bērnu liktenis, ka viņiem bērni ir
vērtība – ir ļoti, ļoti labi!