Tas ir tiešām interesanti, kā bez faktiski jelkādas īpašas rezonanses, ierasti un lietišķi, gandrīz nevienu nesatraucot, Liepājā turpinās nu jau faktiski regulārs slaktiņš. Runa ir nevis par kādu zvērisku un nenotveramu sērijveida slepkavu, bet gan uz vienas rokas pirkstiem skaitāmiem miljonāru kungiem piederošo Latvijas industrijas flagmani Liepājas metalurgs, savukārt pats slaktiņš norisinās, tieši un skaidri pateicoties Latvijas valdības dotam daudzdesmit miljonu galvojumam.

Lūk, neliels uzskaitījums tikai par tiem “nelaimes gadījumiem” Liepājas metalurgā, kas pēdējā gada ar astīti laikā tikuši līdz valsts iestāžu uzmanības lokam un ziņu aģentūru lentām.

2010. gada 2. decembris – Liepājas metalurga strādnieks tiek ierauts kādā mehānismā un gūst smagas traumas.

2010. gada 8. decembris – Liepājas metalurga strādniekam tiek norauti visi pieci labās rokas pirksti, kas nokļuvuši starp celtņa kravas ratiņa riteni un sliedi.

2011. gada 8.marts – Liepājas metalurgā, apgāžoties pacēlājam, metināšanas darbu laikā bojā iet rumāņu uzņēmuma Rebel SIR Company strādnieks.

2011. gada 23. aprīlis – Liepājas metalurga teritorijā rumāņu strādniekam uz galvas uzkrīt siltināšanas materiāla panelis, – medijos parādās ziņas, ka viņš miris jau pēc nogādāšanas dzimtenē.

2011. gada 4. jūnijs – Liepājas metalurga Sagatavju virsmas apstrādes cehā strādnieks dzīvs sadeg.

2011. gada 2. septembris – Liepājas metalurga martena cehā rekonstrukcijas darbu laikā bojā iet Rumānijas uzņēmuma Grup Konstruct SRL strādnieks, kuram uzkrīt celtņa kāsis.

2012. gada 18.janvāris – Liepājas metalurgā nopietnus ķermeņa apdegumus no atklātas liesmas gūst divi strādnieki, no kuriem viens slimnīcā jau miris.

Jūs teiksiet – pirmkārt, kur malku cērt, tur skaidas lec? Otrkārt, jupis viņu zina, kādi tādi tumsonīgi rumāņu melnstrādnieki te sabraukuši? Treškārt, ceturtkārt un piektkārt, svarīgāk taču ir tas, lai mūsu rūpniecība plauktu un attīstītos, lai liepājniekiem būtu tik nozīmīgās darbavietas, utt.?

Jā, protams. Bet – iedomājieties, kas notiktu, ja kāds darbinieks dzīvs sadegtu, teiksim, kādā nebūt airbaltikā vai statoilā: tak jau arī tur gana daudz darīšanu ar mehānismiem un viegli uzliesmojošām vielām. Brēka būtu vienkārši briesmīga, vai ne?

Taču šie un daudzi citi gana bīstamas un sarežģītas darbības veicoši uzņēmumi kaut kā spēj iztikt bez regulāras darbinieku neestētiska paskata pārcelšanās uz labākiem medību laukiem, – un, šķiet, ne jau tāpēc, ka ir pietiekami visvareni, lai aizbāztu mutes visām darba inspekcijām, policijām utt. Savukārt Liepājas metalurģijas miljonāri turpina regulāri pildīt zārkus – un bez kāda vērā ņemama trokšņa.

Vai visa vaina tikai tajā, ka šis jau ierastais metalurģiskais slaktiņš norisinās patīkami tālu no galvaspilsētas? Zināmā mērā – jā: kā varbūt pamanījāt, pat Latgales iedzīvotāju protesta akcijas Rīgā kaut cik tika pamanītas tikai, šķiet, ar trešo vai pat ceturto piegājienu.

Taču, rūpīgāk ielasoties darba inspekcijas un citu atbildīgo institūciju ziņojumos par “pārbaudēm” un “izmeklēšanām”, kopējais iespaids ir – nevienu rindojošamies līķi un norautās ekstremitātes neinteresē arī uz vietas.

“Veiks pārbaudes, lai noskaidrotu, kāpēc kāsis ir nokritis”, “darbinieki atradušies neatļautā vietā”, “strādnieka aizdegšanās iemesls pagaidām nav noskaidrots”, “no policijas tiek gaidīta informācija saistībā ar sākto kriminālprocesu” – un tā tālāk, un tādā garā. Kazi, kaut kur citur pasaulē tāda uzņēmuma saimnieki, kur līķi tiek skaitīti dučos un kālos, jau sen raudzītos uz rūtotu sauli, – bet ne jau šeit.

Šeit atbildīgo institūciju izteikumi brīžam kļūst pat atklāti absurdi. Ieklausieties tik: “Saistībā ar atkārtotiem nāves gadījumiem Liepājas metalurga teritorijā Valsts darba inspekcija tos nesaista, jo to apstākļi un darba devēji bijuši atšķirīgi,” – to aģentūrai LETA visā nopietnībā skaidro Valsts darba inspekcijas pārstāve, vēl piebilstot, ka metalurģija neesot nekāda bulciņu cepšana.

Un te nu jautājums, uz kuru man pašlaik atbildes nav, – kas ir tas tiešām fantastiski efektīvais “jumts”, kura dēļ Zaharjina, Segala un saistītajiem kungiem tas viss iet no rokas (vēl īpašniekos ir arī mums krietni labāk zināmais Lipmana kungs, taču kompanjonu jau pasen izspiestais hokeja draugs nu tiešām tur ne par ko nav atbildīgs)?

Protams, jau pasen ir dzirdēti stāsti par Latvijas mūslaiku lielāko “otkatu”, kuru saviem politiskajiem aizbildņiem esot nācies nolikt metalurģijas miljonāriem, 2010. gada sākumā tiekot pie tik kārotā valsts 60 miljonu latu galvojuma.

Nezin gan, vai šādā megadarījumā metalurģijas miljonāriem dota arī valstiska apņemšanās pievērt acis uz viņu vēlmi ietaupīt uz darba drošības un citu nejēdzīgu formalitāšu rēķina. Bet viens nav noliedzams – metalurģiskais slaktiņš notiek uzņēmumā, kas pašlaik pastāv, tikai un vienīgi pateicoties Latvijas valsts atbalstam.

Tā nu – kamēr Zaharjina kungs dzeltenajai presei demonstrē savu Liepājas villu, baltie nēģeri, priecīgi par darba iespēju, dodas uz darbu apģērbos, kuri, kā izrādās, kārtīgākas liesmas skarti, nekavējoties krāšņi uzliesmo. Un kāpēc gan ne, ja tas nevienu neinteresē?

Lato Lapsa,
speciāli delfi.lv