Pirms vairāk nekā nedēļas notikusī traģēdija, kad nogalināja bērnu uz gājēju pārejas un negadījums aizvadītajā nedēļas nogalē, kad tika notriekta sieviete – arī uz gājēju pārejas, raisīja bezgalīgu sāpju jūru un arī uzjundīja vecas sajūtas un pārdomas.

Tas bija vēls februāra vakars, kad izejot no t/c ”Ostmala”, sliktā garastāvokļa un slinkuma dēļ nolēmu pārkāpt apzinīga gājēja noteikumus. Šķērsoju ielu nevis pa gājēju pāreju, uz kuras varēju nokļūt ejot pārsimt metrus atpakaļ uz tilta pusi, bet dūru pāri ielai pa taisno – pāri K. Zāles laukumam. Biju aizdomājusies, kad pagriezusi galvu pa labi sapratu, ka tūlīt notiks sadursme ar automašīnu, sāku skriet. Tad dzirdēju vien bremžu kaukšanu un spēcīgu triecienu. Viss.

Man paveicās, tiku cauri ar īslaicīgu atmiņas zudumu, kas bija smadzeņu satricinājuma sekas, spēcīgiem sasitumiem un pāris brūcēm, kuras apdzija nedēļu guļot slimnīcā. Bet rētas vēl šodien atgādina – sargā sevi!

Pie šī notikuma vainot varu vien sevi pašu – gada tumšākajā laikā šķērsot ielu neatļautā vietā nav attaisnojami. Bez tam tas varēja beigties tā, kā pat iedomāties nevēlos. Man tika dota otra iespēja. Iespēja pārdomāt un pilnībā izmainīt savu rīcību uz visiem laikiem, citiem gājējiem tādas vairs nav. Tagad vienā no simts gadījumiem šķērsoju ielu tur, kur tas nav atļauts, ja arī to daru, tad septiņas reizes nomēru pirms griežu.

Palasot komentārus portālā pie kriminālziņām, kas saistītas ar šādiem negadījumiem un vērojot satiksmes trīsstūri – gājējs – autobraucējs – riteņbraucējs, pārņem šausmas un dusmas. Tā ir kā milzīga cīņa. Kaut vai gājēju pāreja uz Brīvības ielas pirms dzelzceļa pārbrauktuves. Ja paveicas un palaiž autobraucējs no pirmās joslas, tad nekad nav zināms, vai apstāsies arī otrajā joslā. Dienā vien pavadot 20 minūtes uz veloceliņa es nemitīgi saskaros ar gājēju negatīvu attieksmi, lai skatos kur braucu, un, kuram rūp, ka te ir veloceliņš… Mani aizrādījumi nav nekāda vēlme personīgi aizvainot, kad mēģinu paskaidrot, ka sarkanā josla domāta velobraucējiem, vai tiešām tas nav skaidrs? Vai arī gājēji, kā es, pirms vairākiem gadiem, kas šķērso ielu kur un kā ienāk prātā! Visi šie izlēcieni no katras trīsstūra daļas var beigties ar neizbēgamo, kad nožēlot vai domāt, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ kaut vai par pāris sekundēm, rīkotos savādāk, vairs nav iespējams. Cik ilgi būs jāgaida, kad mūsu, dažbrīd, šķiet, atpalikušajai sabiedrībai būs skaidrs, ka tā nav cīņa dažādās frontēs, mēs visi esam cilvēki! Un vienīgais, ko vajadzētu darīt – cīnīties zem viena karoga – drošības karoga!

Laura Drēziņa,
satiksmes dalībniece