Kādu laiku nedaudz amatiera līmenī niekojos ar fotoaparātu – tā, pašas prieka pēc. Un zināt, caur fotokameru radu apstiprinājumu – rudens ir pavisam citādāks mēnesis ne tikai sajūtās, bet arī krāsās.

Un runa nav par tik skaistām, bet elementārām rudens atpazīšanas zīmēm kā nosarkušās kļavu lapas, kuras ziemelis augstu gaisā kaisa…, bet par debesīm. Debesis rudenī izskatās pavisam citādas, mākoņu gubas dabas māte iekrāsojusi īpaši spilgtos toņos, un tās klīst pāri debesu jumam daudz biežāk, bet padebešu zilgme skaidrā dienā šķiet daudz spilgtāka un izteiktāka nekā jau pabalējušajā vasarā. Šos kontrastus, salīdzinot ar citu gadalaiku debesīm vairāku gadu garumā, es sev esmu noteikusi kā rudens atpazīšanas zīmi. Šogad jau augusta beigās, kādu dienu braucot ar tramvaju un paveroties ostas panorāmā, skatienu noturēja debesis – jā, tas ir rudens! Un rudenim photoshop nav vajadzīgs.

Rudens ir mans mīļākais gadalaiks, tās izjūtas un smaržas, kas virmo gaisā nevar sajaukt ne ar ko citu. Un ne jau tikai gada atskaites dēļ par nobriedušo ražu, saldi skumjām atmiņām par skolas gaitām, Latvijā audzētu ābolu garša, mežā nogrieztas baravikas un pielijuša meža smarža, krāsaino lapu virpuļi, kad spēcīgāk uzpūš vējš, un gladiolām pirmklasnieku rokās, bet arī ar nobriedušāku pašsajūtu. Kas, šķiet, ir vērtīgāka par ziemas stindzinošo vēsumu, pavasara naivo svaigumu vai vasaras karstasinību. Bet par ko tad īsti ir stāsts – visiem, kas jau tagad skumst pēc vasaras tveices un draiskuma, gaidot rudens drūmās lietavas un pašsajūtu, kas tautā tiek dēvēta par rudens depresiju, varu teikt – varbūt šis ir laiks, lai apstātos un pārdomātu, kāda raža šogad nobriedusi pašu prātos, salasītu sārtās un dzeltenās lapas un kā bērnībā tās ieliktu starp grāmatu lapām, uzvilktu gumijas zābakus un lietus mēteli un dotos pastaigā lietū! Jo, kā jau sen teicis kāds gudrs cilvēks – laika apstākļi nav nepiemēroti, nepiemērots ir apģērbs. Un neskumstiet – vēl priekšā atvasara, pēdējais vasaras atspulgs rudenī! Sagaidīsim rudeni ar prieku!

Laura Drēziņa