Kad tu toreiz nebiji mājās, es paņēmu tavas mājas drēbes, piespiedu cieši klāt un ieelpoju smaržu. Tavu smaržu. Tik nomierinošu un veldzējošu. Vēl tagad, pieaugušai esot, kad ir grūti, gribas vēlreiz kļūt mazai, ieritināties tev klēpī un skaidri zināt, ka pie tevis es radīšu mierinājumu un pie tevis, tā ir paradīze, vieta, kur visas ķezas un likstas aizmirstas, un tu – pasargā no itin visa.

Un tagad jau mana meitiņa, kad viņai ap kaklu uzsienu savu lakatu, pasmaržo to un saka: “Smaržo pēc manas mīļās māmuķītes.” Jā, laiks pagājis, bet tas nemaina to, ka attiecības ar mammu ir pašas nozīmīgākās attiecības cilvēka mūžā. Protams, sasniedzot noteiktu robežu un veselīgi attīstoties, citam tas nāk ātrāk, citam – vēlāk, attiecības ar mammu nonāk otrajā plānā. Bet tomēr no pieredzes attiecībās ar mammu, veidojas pašvērtējums, veidojas attiecību stils ar apkārtējiem. Tās ir attiecības, no kurām, lai arī neapzināti, neatdalāmies nekad.

Mani ar mammu saista īpaši spēcīga saikne, man nav pat vārds jābilst, lai viņa nojaustu, kas ar mani notiek, man – atliek sadzirdēt tikai intonāciju, ar kādu pateikts teikums, lai saprastu, kā viņa jūtas, dažreiz tas ir pat kaitinoši. Un dažreiz pat nevajag vārdu, bet intuīcija pasaka priekšā, kas notiek. Viņa jūt tā, kā es jūtu, es – kā viņa. Citi saka: “Tu esi mammas kopija.” Tētis gan par to smejas – jā, kopija, tikai tu apzinies, kad kļūdies. Mana atdalīšanās no mammas notika krietni vēlāk nekā vajadzētu, bet, izejot cauri dzīves skolai, kas nebūt nav mani visu laiku lutinājusi, mūsu attiecības ir pat vēl patiesākas un tuvākas.

Pagājis laiks, un es pati esmu mamma, vai tiešām? Tā domājam nereti sevi pieķeru. Bieži prātoju, vai esmu laba mamma? Un tad skaudri izjūtu to, ko varētu darīt citādāk, un sāku sevi šaustīt. Bet ziniet, mamma – tas ir pats grūtākais darbs sievietes dzīvē, un patiesībā nekad tu to nevari izdarīt teicami. Un nemaz nevajag. Tas galvenais, ko var sniegt māte, vienīgais, kas cilvēkbērnu var padarīt patiesi laimīgu, ir sniegt apziņu, ka mēs mīlam savus bērnus. Mīlam, neatkarīgi no tā, ko viņi dara. Esmu priecīga, jo esmu sasniegusi to stadiju, kad, noglaudod savas meitas blondos, zīdainos matus un veroties viņas acīs, apjaušu, mans bērns, man ir vienalga, ko tu dari, kas tu būsi – sētniece, pārdevēja, ārsts vai žurnāliste. Man svarīgākais ir, lai tu esi laimīga. Un zinu, nebūt neesmu ideāla, bet – emocionāli pieejama, un tas ir neizsakāmi svarīgi. Kopā raudam, strīdamies, atvainojamies, mīlam, brienam pa peļķēm un plūcam puķes pļavā, ejam cauri dzīvei. Tā ir labākā skola, ko varu dot savam bērnam. Un kā māmiņa, ceru, ka viņa reiz to dos savam bērnam.

Šajā Mātes dienā, kad liktenis iegrozījies tā, ka mana mamma ir slimnīcā, es paņemšu līdzi visu savu sirds mīlestību un došos, lai pateiktu, ka mīlu. Nav krāšņāka zieda par šiem vārdiem, pat dimants nemirdz spožāk. Un ne jau tikai Mātes diena ir tā reize, kad nest krāsainu ziedu pušķi, kad uzspiest mammas numuru, lai piezvanītu un teiktu paldies. Paldies par negulētajām naktīm, par izlietajām asarām, par smiekliem un bezrūpīgajām vasarām, par siltu tējas krūzi ar medu pie slimības gultas un pārsteigumu dzimšanas dienas rītā, par siltu plaukstu uz pleca uztraukuma brīdī. Pat parastā dienā klauvēsim pie durvīm un teiksim, mammu, es tevi mīlu – un tā būs vislabākā dāvana.

Laura Drēziņa