Intervija ar politoloģi Leldi Metlu-Rozentāli.

– Kas īsti ir politiskā atbildība Latvijā?

– Tas patiesībā ir plašs un, es teiktu, neviennozīmīgs jautājums, par kuru daudz esmu domājusi.

Dažkārt uzskatām, ka politiskā atbildība obligāti ir demisija, ja runa ir par ministriem. Taču

ir krīzes situācijas, kad demisija faktiski ir aizbēgšana no problēmas un apkārtējie tiek atstāti kā pie sasistas siles.

Un tad ir jautājums: vai demisija vienmēr ir politiskā atbildība? Vai tajā brīdī, kad cilvēks demisionē, situācija uzlabojas, vai arī premjera pienākums būtu savilkt grožus un drīzāk piespiest ministru saņemties, lai izpildītu vismaz kaut kādus uzdevumus.

Un tikai tad, kad krīzes stabilizācijas darbi pabeigti, lemt, vai šajā situācijā ministrs jāpatur vai jānomaina ar kādu citu.

Vienalga, domājot par satiksmi vai finansēm,

vienmēr ir jautājums, kas nāks demisionējošās amatpersonas vietā un vai viņš sapratīs, ko darīt.

Vai neiegūstam to, ka iestājas vēl lielāks vakuuma brīdis, kurā vispār nekas nenotiek.

Protams, ir nepieņemamas situācijas, kad, iespējams, atklājas kādi ārkārtēji nesaprotami lēmumi, kas vairāk attiecas uz ministru kā personību, piemēram, absolūti ētikas normu pārkāpumi, līdzīgi kā Jelgavas novada domes priekšsēdētāja gadījumā, kad viņš domes sēdes laikā tiešsaistē glāstīja kādas sievietes kāju.

Tādā situācijā, es teiktu, atlaišana no amata ir svarīga.

Taču, kad kādā nozarē ir kritiska situācija, svarīgi izvērtēt, ko mēs no ministra demisijas iegūstam un vai patiesībā ar viņa aiziešanu netiek novērsta uzmanība no problēmas.

– Nereti šķiet, ka tur, kur parastiem mirstīgajiem iestājas kriminālatbildība, tautas kalpiem ir tikai politiskā atbildība, kas patiesībā ir vien nesodāma bezatbildība.

– Tā gluži es neteiktu, jo likuma priekšā visi esam vienlīdz atbildīgi. Jautājums ir, kuram likumā ir paredzēta atbildība.

Ja atskatāmies uz Kariņa kunga [bijušais premjers un ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš, red.] lidojumu sāgu, tad likumā atbildība paredzēta Valsts kancelejas vadītājam. Viņš ir tas, kurš liek savu parakstu un apliecina, ka šādi lidot drīkst vai nedrīkst.

Protams, varētu šķist, ka Kariņa kungam pašam jāizvērtē, taču nē – likumā tā nav rakstīts. Tur noteikts, ka par to atbild Valsts kancelejas direktors.

Dažkārt mūsu sajūta atšķiras no likumā rakstītā.

Taču nav dažādi likumi parastajiem cilvēkiem un politiķiem. Bet, protams, atbildībai ir jābūt.

Runājot par satiksmes nozari, gan par “Rail Baltica”, gan “airBaltic”, es beidzot gribētu, lai tad, kad ministrs runā, ir sajūta, ka viņš detalizēti līdz niansēm visam procesam seko līdzi un to saprot.

Manuprāt, jau ilgstoši sabiedrībā valda uzskats, ka gan jau tie ierēdņi tiks galā, taču mēs neprasām ministram, lai tagad, lūdzu, viņš visiem beidzot vienkāršiem vārdiem un saprotami izskaidro, kas notiek.

Arī par “Rail Baltica” nepārtraukti klejo dažādas versijas – tad no lidostas kaut kas nebūs, būs citas sliedes utt. Beidzot ir jāsaka: stop!

Taču es neredzu, ka tad, ja šobrīd Briškenu [satiksmes ministrs Kaspars Briškens, red.] nomaina, mēs nonāksim labākā situācijā. Kas no tā izmainīsies?

Drīzāk šeit vajadzīga stingrāka roka – kā ģimenē, kad mammai beidzot bērniem jāpasaka, ka tagad ar mācībām jāsaņemas un jāsāk pret tām attiekties nopietni.

– Vai tomēr nevajadzētu pastiprināt amatpersonu darba kontroli?

– Tas ir jautājums par pārvaldība stilu, par to, kā premjers izvēlas, cik ļoti viņš kontrolē katra ministra darbu. Mums ir bijuši dažādi premjeri ar dažādiem vadības stiliem.

Pasaules praksē atrodami piemēri, kad visu atbildību uzņemas premjers. Viņš ir tas, kurš vienmēr runā, atbild par visām nozarēm, bet ministri ir aiz viņa.

Un tad ir tāda kā mijiedarbība starp premjeru un ministru – abi ir vienādās pozīcijās, un abi arī konkrēto nozari komentē.

Vēl ir pārvaldības stils, kad priekšplānā bīda konkrētās nozares ministru, un premjers ir tikai kā menedžeris, kurš kūrē pasākumu.

Katrs premjers šo modeli izraugās pats, nereti atkarībā no tā, kādi ir koalīcijas partneri, kā viņi ļauj vai neļauj sevi vadīt.

Ņemot vērša mūsu valdības trauslo uzbūvi un interesanto kombināciju, kurā, kā varam nojaust,

draudzība nav tik liela, kā to prezentē uz āru, premjerei ir diezgan grūti būt ar stingro roku.

Viņa kaut kādā mērā ir atkarīga no citiem koalīcijas partneriem, ar kuriem nākas vairāk rēķināties un viņus respektēt.

Taču skaidrāka valoda ir jārunā arī ar sabiedrību. Šobrīd tiek radīts iespaids, ka valdībā viss ir tik jauki, ka viss būs labi, bet mēs taču saprotam, ka nemaz nav labi.

Ir svarīgi gūt sajūtu, ka problēmas ir saprastas un ir skaidri zināms mehānisms, kā mēs tagad ar tām cīnīsimies.

Šobrīd mēs nevaram saprast, kas būs ar nodokļiem, mēs nezinām, vai mums būs aviokompānija un jauna dzelzceļa infrastruktūra. Premjerei šīs sajūtas būtu jāredz.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.