Intervija ar audžumammu Lieni Sokolovsku.

– Ko jums nozīmē vārds – mamma?

– Manā izpratnē mamma ir viss iespējamais atbalsts, palīdzība, uzklausīšana, uzticība – viss labais, kas ar šo lomu saistīts. Miers un drošība.

– Kāda ir atšķirība, esot bioloģiskajai vai audžumammai?

– Godīgi sakot, atšķirības īsti nav. Mammas loma un pienākumi no tā nemainās, kā tu rūpējies par savējiem, tā par pieņemtajiem. Starp citu,

audzinot audžubērnus, ir pat vēl lielāka atbildības sajūta.

Galvenā atšķirība laikam būtu tā, ka audžubērns jāpieņem ģimenē, jāiekārto un pēc tam jāpalaiž. Manas bioloģiskās meitas ir liels atbalsts, viņas uzaugušas kopā ar pieņemtajiem bērniem.

– Vai izdodas nodibināt līdzvērtīgi tuvu kontaktu?

– Jā, līdzvērtīgi tuvu izdodas, bet es nemelošu – ir bērni, kuriem tu ļoti pieķeries, un ir tādi, ar kuriem saikne tik cieši neveidojas. Tur neko nepadarīsi. Tas atkarīgs no mijiedarbības, bērna enerģētikas un visa pārējā. Protams, zīdainītim var pieķerties īpaši spēcīgi, jo viņam klāt esi 24 stundas diennaktī katru dienu.

– Kāda ir labas mammas veiksmes atslēdziņa?

– Gadu laikā esmu iemācījusies vienu patiesību – ja es pret bērniem būšu godīga, arī viņi pret mani būs godīgi. Te nelīdzēs ne rāšanās un kliegšana, ne sodīšana, tas viss neder. Godīgums ir visa atslēga.

Ja pret bērnu izturas ar tādu pašu cieņu kā pret pieaugušu cilvēku, bērni atveras.

Mūsdienu pasaulē bērni pieaug ļoti ātri un visu saprot.

– Vai viegli būt mammai?

– Nebūt nav viegli. Tas ir mans ceļš, ko pati izvēlējos, tomēr, atskatoties, ja būtu jāizvēlas atkal, es padomātu divreiz. Tagad, kad esmu tik dziļi tajā visā iekšā, jau esmu saradusi ar visu. Uz daudz ko no tā, ko redz citi no malas, es vienkārši pieveru acis, jo zinu šo bērnu stāstus. Vienam vajag vairāk laika, citam mazāk.

Viegli noteikti nav, bet, ja reiz es tur esmu, – tas ir mans. Kādam jau tas ir jādara. Protams, paralēli visiem grūtumiem ir skaisti brīži, kas visas nebūšanas nosedz.

– Kas, jūsuprāt, sievietei liek pieņemt tik skaudru lēmumu – atstāt bērnu?

– Domāju, ka tā ir dzīve, kas kādā konkrētā posmā piespiež to darīt. Ir teiciens – cita zābakus neuzvilksi un viņa dzīves stāstu neizstaigāsi –, tāpēc sev parasti saku: es esmu tagad un šeit, lai būtu, lai palīdzētu. Par mammas pagātni nedomāju, primārais man ir bērns. Lielākais prieks ir par tām mammām, kas labojas un bērniņš aiziet atpakaļ.

Bērnam mamma ir mamma, lai kāda arī viņa būtu.

– Mātes diena jums ir lieli svētki?

– Jā, tā ir diena, kad mammas jūtas īpaši. Mazākie, kas jau prot zīmēt, dāvina kartītes, atklātnītes. Kastīte ar mākslas darbiem jau pilna. Lielākie gan šogad aicina uz restorānu, bērniem augot, māmiņdiena iegūst jaunas aprises.

Arī es nāku no lielas ģimenes, mēs tieši tāpat – zīmējām zīmējumus, ziedus dāvinājām. Mamma vienmēr gatavoja kaut ko garšīgu, tāpēc arī savus bērnus lutinu ar gardumiem, dažreiz pat vairāk, nekā vajag.