Iebraucot Liepājā pēc ilgākas prombūtnes, pārmaiņas pilsētā jūtamas
ik uz soļa. Ceļu stāvoklis ievērojami uzlabojies. Brīžiem pat šķiet, ka pilsētu
nevar pazīt – tā kļuvusi skaistāka. Priecē, ka sakārtotas novārtā pamestas
vietas. Izbūvēti vairāki jauni apļi. Tas atgādina Dāniju, kur apļi ir izplatīts
krustojumu veids. Līdz ar to Liepājā satiksme kļuvusi vieglāka, ērtāka un
ātrāka. Jo apļveida kustība krustojumos veicina caurplūsmu.

Brauktuves nav izveidotas pārāk šauras, tās atbilst visiem
standartiem. Ir tieši tādas, kā Eiropā. Ir vietas Eiropā, kur ielas ir pat vēl
šaurākas, nekā Liepājā. Domāju, ielas rekonstruējot, ņemta vērā to intensitāte
un atbilstoši tai ieguldīti līdzekļi. Tāpat man nešķiet, ka Liepājā būtu par
daudz luksoforu. Iespējams, vietējiem braucējiem, kuriem stipri jāsteidzas,
šķiet, ka kaut kur luksofori lieki, bet man šķiet, ka noteikti ir padomāts,
kādēļ tie nepieciešami.

Iznācis pastaigāt arī kājām. Jā, ir dažviet vietas, kur vēl
ietvēs bedres un līdz ar to kājāmgājējiem pārvietošanās apgrūtināta. Dzīvojamajos
rajonos izmaiņas jūtamas maz – šķiet: kā bija pirms gadiem divdesmit, tā ir arī
pašlaik. Bet domāju, ka viss notiek pamazām. Vienkārši cilvēkiem šķiet, ka gadi
skrien vēja spārniem un visi sakārtošanas procesi varētu notikt raitāk. Taču
pilsētas sakārtošana iet kopsolī ar finansējumu, un veicamie darbi jāsakārto
pēc to prioritātes.  

Arī pludmale kļuvusi sakārtotāka – tā ar katru gadu kļūst
aizvien labāka. Taču nevar jau gribēt visu uzreiz. Toties priecē, ka Liepājā
sakārtots ievērojams skaits daudzdzīvokļu māju. Skaisti, kā Eiropā. Iebraucot
savā pagalmā, biju patīkami pārsteigts, cik skaista ir renovētā kaimiņu māja.
Diemžēl ne visu māju iedzīvotāji var vienoties par savas mājas renovāciju.

Uz Latviju atbraucu ar auto, un jāatzīst, ka šosejas posms
no Lietuvas robežas līdz Liepājai gan ir valsts kauna traips. Šķērsojot
Latvijas robežu, uzreiz sapratu, ka esmu atgriezies dzimtenē. Jā, Latvija diemžēl
izceļas ar bedrainiem ceļiem. Pie robežas ir zīme, ka Latvijā darbojas
fotoradari, bet nav jau nemaz iespējams ātri pabraukt. To, protams, nevar
attiecināt uz visiem Latvijas ceļiem, bet posms no Lietuvas robežas līdz
Liepājai ir bīstams – jābrauc ļoti piesardzīgi, lai nenolauztu mašīnai riteņus.

Šis posms ir visīstākais kauna traips. Kopā ar mani uz
Latviju atbrauca draugi no Dānijas, kuriem iepatikusies Latvija. Viņi vienkārši
ir šokā. Viņi nesaprot: ”Kā tas var būt, ka Latvijā ir lepnas un dārgas automašīnas,
bet tajā pašā laikā ceļi nav sakārtoti? Kur paliek nodokļu nauda? Kā tas var
būt, ka iekasē ceļa nodokli, bet ceļi netiek remontēti?”

Pieļauju, ka līdzekļi novirzīti citu Latvijas ceļu
sakārtošanai. Nevar jau gribēt visu uzreiz, bet šo ceļa posmu es atceros – tas nekad
nav bijis sakārtots. Ar lāpīšanu šajā gadījumā nepietiek. Ir nopietni jābūvē,
lai šajā vietā nav jāatgriežas desmitiem gadu. Tas, ka ar ielāpiņu likšanu tiek
gādāts darbs nākamajiem remontētājiem, nozīmē, ka firmām būs darbs. Bet tā ir
darba imitācija.

Protams, sekoju notikumiem Latvijā. Nupat apstiprinātais
reemigrācijas plāns gan sajūsmu nevieš. Ar skaļiem vārdiem nepietiks, lai
latvieši atgrieztos. Ja vien kādam ir konkrēta niša, kur atgriezties. Esmu
runājis ar cilvēkiem, ir iespējas arī šeit strādāt un pelnīt, bet tāda iespēja
no milzīgā skaita – simtiem tūkstošu aizbraukušo, ir tikai dažiem simtiem.

Cilvēki, kas iedzīvojušies ārzemēs, grib drošību, to sociālo
mieru, kāds ir tur. Diemžēl Latvijā tas ir pabojāts. Cilvēkiem nav ticības
nākotnei, nav stabilitātes, nav arī skaidrības, kur aiziet nodokļi. Tiek
glābtas bankas un uzņēmumi, var redzēt shēmas, bet tajā pašā laikā cilvēki
nevar būt droši par savām sociālajām garantijām. Tas ”piegriežas”. Arī tiem,
kas dzīvo Latvijā. Arī viņi meklē iespējas uzlabot dzīves apstākļus. Kāpēc gan
tad cilvēki savu atvaļinājumu laikā nevis dotos atpūsties, bet gan brauktu kaut
kur uz ārvalstīm strādāt?

Lai aizbraukušie atgrieztos Latvijā, viņiem te jājūt
sociālais miers. Kad ar savu darbu var nopelnīt tik daudz, lai ne tikai
samaksātu maksājumus, bet arī normāli dzīvotu. To nevar novērtēt konkrētās
naudas summās, jo katram indivīdam vajadzības var būt atšķirīgas. Bet Latvijā
ir izteikta noslāņošanās. Eiropā tā nav tik izteikta, kaut arī daudzās valstīs,
piemēram, Itālijā, Spānijā, ir krīzes.

Piemēram, Dānijā, kur dzīvoju, nav tik izteiktas
noslāņošanās – bagātie un nabagie. Ir normāls vidusslānis. Globālā mērogā
visiem ir sociālās garantijas, darbs, nodokļu naudas tiek izmantotas
lietderīgi. Ja kādam iet grūti, viņš tiek atbalstīts, jo iepriekš darba gaitās
ir maksājis nodokļus. Nodokļu nauda Dānijā nekur nav pazudusi atšķirībā no
Latvijas, kur tā mūžīgi tiek izsaimniekota. Tas ir būtiskākais.

Cilvēkus ārvalstīs notur drošības sajūta – darbs, par kuru
tiek saņemta normāla atlīdzība un sociālās garantijas. Protams, nekad nedrīkst
snaust, jo arī tur vienmēr pastāv iespēja, ka kaut kas var pajukt. Pašam
jārūpējas, lai neizkristu no aprites. Taču ir iespējas.

Vēl viens būtisks iemesls tautiešu palikšanai ārzemēs ir rūpes
par bērniem. Ja bērni sākuši iet skolā, būtu neprāts viņus no turienes izraut.
Ja nu vienīgi kaut kas mainās radikāli – ir iespēja atgriezties dzimtenē,
neizjūtot nedrošības sajūtu par savu un bērnu nākotni. Pamatā aizbraukušie
paliks tik ilgi, līdz viņu bērni pabeigs skolas. Iespējams, tad atgriezīsies.

Jāatzīst, esmu to vidū, kas šobrīd nevar atgriezties
Latvijā, jo bērni iet skolā Dānijā. Fantazēt par nākotni šobrīd, manuprāt, būtu
muļķīgi. Jāseko notikumiem un jāanalizē situācija. Katrs pats savas laimes
kalējs. Jo patiesībā atplestām rokām jau arī ārzemēs mūs neviens negaida. Un uz
paplātes arī neko nepasniedz.