Intervija ar Liepājas Neredzīgo biedrības vadītāju Māri Ceiruli.

– Baltā spieķa dienas akcijas rīkojat jau ilgus gadus. Vai autovadītāju izpratne ir augusi?

– Ja mēs par to nerunātu un neatgādinātu, situācija būtu daudz sliktāka. Tas, ka neredzīgie signalizē ar balto spieķi, ir atgādinājums, ka tādi cilvēki ir un atrodas dažādās vietās pilsētā.

Bieži vien kāds saka – Neredzīgo biedrībā uztaisīsim jums vadlīnijas, ceļa zīmes ar brillītēm uzliksim. Tad iznāk, ka mums tikai vienā rajonā ir atļauts dzīvot?!

Vesels cilvēks invaliditāti var iegūt pēkšņi, un vide ir jāpielāgo viscaur.

Cita lieta, ka ne tik bieži redzam cilvēkus ejam ar balto spieķi, jo ar asistentu ir vieglāk. Ir tādi, kas uzdrošinās iet bez palīdzības, es esmu to skaitā, jo negribu, ka mani nemitīgi kāds vada pie rokas.

Daudzi autovadītāji ir mācījušies braukt pirms desmitiem gadu un par tādu balto spieķi ir aizmirsuši. Dzirdēts, ka jauniem ļaudīm tagad autoskolās par to tikai garāmejot piemin.

Informēšanai jānotiek nemitīgi.

Mēs rīkojām akciju Tirgus un T. Breikša ielas stūrī. Autovadītāji šeit novirzīti no Raiņa ielas, un brīžiem es no rīta dabūju diezgan pastāvēt, jo visi steidzas.

– Vai pārbūvētās ielās, atjaunotās ēkās ir ievēroti vides pieejamības principi?

– Tur, kur normatīvi nosaka, piemēram, medicīnas iestādē, publiskās ēkās, pilnīgi apiet tos nevar.

Tomēr mēs vēl sastopamies ar īpatnējiem risinājumiem. Netiek ievērots durvju platums, pandusa pareizais slīpums.

Joprojām sastopama attieksme – te taču uzbrauktuve ir!

Esam rīkojuši seminārus, vadām apmācības speciālistiem par to, ka cilvēki ar invaliditāti ir dažādi. Ja riteņkrēslā sēdošajam bojājums ir ķermeņa augšdaļā, rokas būs vājas, viņš nevarēs uzbraukt pa stāvāku pandusu.

Vēl problēmas rodas, kad pašvaldības un valsts struktūrās mainās ierēdņi. Iepriekš bijuši zinoši un atbalstoši, bet nāk jauni, kuriem nav zināšanu un empātijas.

Viņi saka – normatīvus ievērojām, stikla sienu esam nomarķējuši, redz, kāds smuks pelēks! Taču pelēko uz pelēkā ar sliktu redzi neredz.

Ne reizi vien esmu jautājis, vai jūs pirms tam parunājāt ar cilvēkiem ar invaliditāti, vai paši pamēģinājāt aizsiet acis?

Reizēm tas ir cilvēciskais faktors – aizmāršība.

Pozitīvā ziņa – šobrīd, piesaistot naudu no Eiropas Savienības fondiem, projektā jābūt vides pieejamības ekspertam. Par to cīnījāmies gadus divdesmit.

– Kā mainās sabiedrības izpratne par redzes invalīdiem?

– Reizēm eju, koncentrējies uz vadlīniju, bet tā man kaut kur pazūd, taustu ar spieķi, mēģinu atrast. Bieži cilvēki pienāk un jautā – vai palīdzēt? Pajautāju, kur es atrodos, palūdzu aizvest līdz krustojumam, kur tālāk pats tikšu.

Visu cieņu – cilvēki ļoti solīdi pienāk, apjautājas.

Ja man nevajag palīdzību, pasaku paldies.

Reiz Rīgas ielā autovadītājs apstājās, izkāpa no mašīnas un pārveda mani pāri. Saprata, ka esmu krustojumā, kur satiksme liela.

Liepājnieki šai ziņā ir ļoti atsaucīgi, to man teikuši arī biedrības biedri. Sabiedrība ir kļuvusi atvērtāka, atklātāka.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.