Sarežģītajā ekonomiskajā un finanšu situācijā Latvijā, kas sasaucas ar notikumiem vai ikvienā Eiropas valstī un pasaulē kopumā, cilvēkam nereti grūti izsekot raibajai un pretrunīgajai informācijas plūsmai un izšķirties – kā rīkoties ar savu naudiņu. Valsts 90. gades priekšvakarā izveidojās ažiotāža, latu īpašniekiem tos mainot pret ārvalstu valūtām. Tādējādi – it kā radot sev lielāku drošības sajūtu – cilvēki nodrošina papildu ieņēmumus valūtu mainītājiem, bet sev var radīt finansiālus zaudējumus.

Par lata kursu Latvijā atbild centrālā banka – Latvijas Banka. Latvijas Bankas izvēlētā stratēģija – nacionālās valūtas kursa stabilitāte – ir nemainīga kopš 1994. gada februāra, un to nav plānots mainīt. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2005. gadā lats tika piesaistīts eiro pēc kursa 0.702804 lati par eiro. Ikdienā valūtas darījumus veic bankas un valūtas maiņas uzņēmumi, bet Latvijas Banka nodrošina to, ka lata kurss nenovirzās tālāk par 1% uz vienu vai otru pusi no šī piesaistes kursa, proti, pērk eiro par 0.6958 latiem un pārdod eiro par 0.7098 latiem.

Valūtas kursa nodrošināšanas mehānisms Latvijā ir vienkāršs un līdzīgs vairākām citām valstīm ar fiksētu valūtas kursu. To var raksturot kā savienoto trauku principu, kurā apgrozībā esošo latu daudzums ir līdzsvarā ar ārvalstu valūtas un zelta rezervēm. Ja ir liels pieprasījums pēc latiem, piemēram, kāds investors atver ražotni un vajag miljoniem latu būvniecībai, algām un citiem izdevumiem, tad lata kurss uzkāpj un Latvijas Banka ir tā, kas nopērk valūtu – tā nonāk rezervēs – un pārdod latus, kas nonāk apgrozībā. Normālos apstākļos latu daudzums apgrozībā aug, un atbilstoši aug arī Latvijas Bankas rezerves, kas pašlaik ir vairāk nekā 4 miljardi eiro. Sākoties ažiotāžai, uzņēmumi, investori un privātpersonas maina latus pret eiro, kurss sasniedz minēto 1% robežu, un latus sāk uzpirkt Latvijas Banka, pretī maksājot ar valūtu no rezervēm. Tas nozīmē, ka arī latu daudzums apgrozībā samazinās.

Šādā veidā – tā kā lati un rezerves ir līdzsvarā – Latvijas Banka var teorētiski izpirkt visus latus no apgrozības. Taču tik galēja situācija ir iespējama tikai teorētiski, jo zināms latu daudzums tautsaimniecībā būs nepieciešams vienmēr, piemēram, algu izmaksām, nodokļu maksājumiem, lai dotos uz veikalu. Tāpēc kādā brīdī pēc ažiotāžas sākas pretējs process – uzņēmumi un privātpersonas sāk mainīt ārvalstu valūtu pret latiem. Labs piemērs Latvijas valūtas tirgus mehānismam ir 2007. gads, ko raksturo baumu radītā ažiotāža ap latu gada sākumā. Nodrošinot lata kursa stabilitāti pret eiro, Latvijas Banka 2007. gada martā – aprīlī, pērkot latus, bankām pārdeva 333.4 miljonus eiro (236.6 miljonus latu). Savukārt turpmākajos gada mēnešos banku pieprasījums pēc latiem pārsniedza to piedāvājumu un Latvijas Banka, pārdodot latus, no bankām iepirka 568 miljonus eiro (395.2 miljonus latu).

Noslēdzot jāpiebilst jau pieminētais – par šiem valūtas maiņas darījumiem samaksā cilvēks, kurš ir pircis ārvalstu valūtu par samērā augstu kursu, bet vēlāk, situācijai normalizējoties, maina to pret latiem par zemāku. Lielākām summām šādi izdevumi var sasniegt desmitus un simtus latu.

Mārtiņš Grāvītis,
Latvijas Bankas preses sekretārs