Atsaucoties uz “Kurzemes Vārdā” daudz iztirzāto problēmu par Papes ezera ūdens līmeņiem un tās apspriešanai veltīto amatpersonu sanāksmi, vēlos izteikt arī pensionēta, Liepājas rajona meliorācijas problēmām daudzus gadu desmitus veltījuša hidrotehniķa viedokli.

Katrs velk uz savu pusi
Ezera problēmas ir risinātas jau daudzus gadu desmitus, pat vairākus simtus, un tās nevar atrisināt tikai amatpersonas bez speciālistu izstrādātiem priekšlikumiem, kuri pamatoti ar daudzu gadu novērojumiem un teorētiskiem aprēķiniem. Par Papes ezera ūdens līmeņa režīmiem šādi pētījumi ir veikti un priekšlikumi izteikti daudzu gadu gaitā, sākot no 19.gs. otrās puses. Ūdens režīma regulēšanai būvētas un sagruvušas vairākas (pat piecas) slūžas, ilgstoši bijis nodarbināts algots apkalpes dienests. Mainoties laikiem un daļēji arī ezera saimnieciskās izmantošanas mērķiem, nedaudz mainījušies arī speciālistu piedāvātie, ezerā nodrošināmie ūdens līmeņu augstumi, kurus katrs ieinteresētais izmantotājs velk uz savu pusi, reizēm ietekmējot arī slūžu apkalpotāju cilvēcisko faktoru.
Par pēdējo, jaunāko, ezera ekspluatācijai rekomendēto labāko ūdens līmeņu režīmu var atzīmēt 1997.gadā “Melioprojekta” izstrādātos “Papes ezera ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumus”. Tajos ir zinātniski pamatots, dabas kaprīzēm un saimnieciskām vajadzībām iespējami pielāgots ūdens līmeņu režīms dažādos laikposmos visa gada garumā. Amatpersonu uzdevums tādējādi būtu tikai darīt savu darbu un nodrošināt ūdens līmeņu uzturēšanas iespējas ilgstošā laikposmā.
Kā jau pieminēju, visas daudzu gadu garumā būvētās slūžas kā svešķermeņi dabā ir agrāk vai vēlāk nolietojušās, sabrukušas pilnīgi vai daļēji un savas funkcijas nepilda. Arī diennakts apkalpes personāls visa gada garumā būtu smags finansiāls slogs pašvaldībām. Speciālistu vidū līdzīgos gadījumos ir pazīstams cits ūdens līmeņu regulēšanas veids – ūdens pārgāzne, kas kautrīgi pieminēta arī Rucavas amatpersonu sanāksmei veltītajā rakstā.

Traucēja birokrātija
Jautājumu risināt 2007.gadā uzņēmās Pasaules dabas fonda pārstāvji saskaņā ar projektu “Life – Nature”. Konkursa kārtībā tika pasūtīts un izstrādāts Papes ezera ūdens līmeņu regulēšanas tehniskais projekts. Izstrādāšanas gaitā iepazinos arī ar pasaules pieredzi līdzīgu jautājumu risināšanā. Ar hidroloģiskiem un hidrauliskiem aprēķiniem tika pamatota iespēja “Melioprojekta” rekomendētos ezera ūdens līmeņu augstumus nodrošināt dabiskā ceļā bez slūžām, liekot ūdeņiem plūst pāri dažāda augstuma un platuma akmens bēruma pārgāznēm. Ar noteikumu – jo augstāks līmenis ezerā, jo garāka novadošā pārgāzne un ātrāka ūdens novadīšana. Akmens pārgāznes ir drošākas pret izskalošanos, vieglāk un lētāk būvējamas, arī remontējamas un galvenais – to ekspluatācija neprasa cilvēka pastāvīgu klātbūtni.
Operatīvi jautājumu risinot, arī pārgāžņu izbūvei būtu bijuši līdzekļi no Pasaules dabas fonda. Jautājuma atrisināšanā iejaucās amatpersonu birokrātiskie šķēršļi. Laikā netika noformētas ezera īpašuma tiesības, nenotika būvniecības ieceres sabiedriskā apspriešana, tās atbilstības noteikšana pašvaldību teritoriālajam plānam, Nīcas pagasta Būvvaldes arhitektūras-plānošanas uzdevuma izstrāde un vēl vairāki līdzīgi juridiska rakstura šķēršļi projekta noformēšanai un tālākai īstenošanai.
Līdz ar to nokavēja būvniecības uzsākšanu un zuda Dabas fonda līdzekļu izmantošana šim nolūkam. Šķēršļus novēršot un piesaistot pārgāžņu izbūvei nepieciešamos līdzekļus, projektu varētu viegli pilnveidot un īstenot. Tas nodrošinātu dabisku ūdens režīma regulēšanos samērā optimālās, tuvās “Melioprojekta” rekomendētajās robežās un novērstu ieinteresēto resoru nevajadzīgos strīdus un iespējas līmeņu augstuma jautājumā pavilkt deķīti uz savu pusi.

Viesturs Vīksna,
būvpraksē hidromelioratīvajā būvniecībā sertificēts inženierzinātņu maģistrs