Pūpolsvētdienas īstais, latīniskais nosaukums ir ”Palmarum” – Palmu svētdiena. Pūpolsvētdiena ir latviskots šīs dienas nosaukums. Šīs dienas pamatā ir Kristus ieiešana Jeruzalemē. Viņš runājis ar saviem mācekļiem par savām ciešanām, par Krusta ceļu, par to, ka viņu tiesās un sitīs krustā. Faktiski Pūpolsvētdiena ievada Kristus ciešanu laika beidzamo nedēļu – Kluso jeb Svēto nedēļu.

Šajā nedēļā arī risinās cilvēces vēsturē vissvarīgākie notikumi, notikumi, kas katram cilvēkam ir svarīgi, proti, kas asociējas ar mūsu pestīšanu.

Pūpolsvētdienas gājiens – Kristus iejāšana Jeruzalemē uz ēzeļa, ļoti neparastā veidā. Savukārt viņa sagaidīšana ir ļoti varena, viņam tiek izrādīts tāds gods, kādu parasti izrāda ķeizaram vai karavadonim, kurš atgriežas ar uzvaru no kara – Kristus ceļā tiek mesti palmu zari, atskan gaviļu saucieni. Situācija ir duāla. Jēzus saņem visu godu, bet viņš iejāj pazemībā – nevis lepnā zirgā, bet uz ēzelīša.

Tas, kā ēzelītis iegūts, arī ir mums kā zīme, proti, Jēzus sūta savus mācekļus pakaļ ēzelim un saka: tas būs piesiets, paņemiet un atvediet man, bet, ja kāds prasa, kāpēc jūs viņu ņemat, sakiet, ka tam Kungam to vajag. Faktiski te piepildās Dieva griba jeb Dieva plāns dzīvē. Šī plāna realizēšanai viņš izmanto visas iespējas. Proti, viņa dēls, kurš jau nācis pasaulē ar domu, ka atpestīs cilvēci, visdažādākie cilvēki – Jeruzalemes iedzīvotāji, tauta, arī cilvēki ar ļauniem nodomiem, tie, kas Jēzu sit krustā. Arī tie tiek izmantoti Dieva plāna īstenošanai. Faktiski šis notikums mums atklāj, ka Dievs piepilda savus plānus dzīvē pat tad, ja mēs dažkārt neapjaušam, kā tas notiek. Mums ir svarīgi, ka esam pareizajā pusē – kopā ar Dievu, vienā gājienā un vienā procesijā.

Pūpolsvētdienas gājiens jeb Kristus iejāšana Jeruzalemē faktiski ir Jaunās Derības baznīcas procesijas attēls. Baznīcā ievērojamu vietu ieņem procesija – dievkalpojums sākas ar procesiju, iesvētības un dažādi svētki arī. Tas nav tādēļ, lai izrādītos, lai būtu skaista režija, procesija atklāj jēgu – tā norāda virzienu un saturu gājienam, kurā ejam. Jau Vecajā Derībā tas iesākas – izteikta procesija ir, ja skatāmies, kā Mozus vadībā izraēļu tauta iet no Ēģiptes cauri tuksnesim 40 gadus uz apsolīto zemi. Tur, kā raksti saka, Dievs pats ir savas tautas vidū – dienā viņš pavada tautu mākoņu stabā, bet naktī – uguns stabā. Un pa vidu gājienam tiek nesta saiešanas telts, kurā ir Derības šķirsts un tajā iekšā baušļi. Baušļi – tas ir visa šī gājiena saturs: topiet svēti. Un arī virziens, uz ko Dievs rāda: uz apsolīto zemi – zemi, kur ir labklājība, kur piens un medus tek.

Tas fiziskā veidā ir kā atgādinājums, ka šī dzīve un šis laiks un telpa, ko mēs apdzīvojam, ir Dieva dāvinājums, ka mūsu dzīve nav nejaušu sakritību savirknējums, bet gan Dieva dāvinājums ar virzību, ko svarīgi piepildīt. Turklāt Dievs rāda vēl tālāk – virzība ir ne tikai labklājība uz zemes, pēc kā mēs ilgojamies, bet arī mūžības skatījumā ir runa par Dieva valstību, par cilvēka dvēseles nemirstību, par mūžīgo svētlaimi un labklājību.

To savukārt mums atklāj un dāvina Kristus, un tā jau ir Jaunās Derības procesija. Atkal ir virzība uz debesu valstību. Šoreiz centrā nav vairs saiešanas telts un Derības šķirsts ar baušļiem, centrā ir Kristus pats kā pestītājs, kurš apliecina Dieva mīlestību un žēlsirdību, kas ir arī mūsu dzīves jēgas un piepildījuma pamatā. Kristus arī sacīja cilvēkam: ja tu gribi piepildīt baušļus, tad mīli Dievu ar visu savu spēku un sirdi, un dvēseli un mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Faktiski, ja cilvēki to nespēj, tad Jēzus to izdara mūsu vietā.

Viņš ir Pūpolsvētdienas procesijas centrā un ievada baznīcas uzvaras gājienu cauri gadu simtiem, un tajā piedalās dažādi cilvēki – ļoti dievbijīgi, stipri ticīgi, tādi, kas ir ceļā, kā arī tādi, kas vienkārši pievienojas kā pūlis. Un kā jau pūlis, kad kāds izsauc saukļus, tas pievienojas, reizēm pat neapzinoties, kāpēc. Tā bija arī Jeruzalemē. Ja cilvēki iet demonstrācijā un pievienojas gājienam, bez iemesla tas nenotiek. Ja sirdī kas sakrājies, tad saucieni pēc brīvības, pēc miera, pēc labklājības ir tikai loģiski. Tas taču ir normāli, ka cilvēki to visu grib. Un te nu parādījies mesija, kurš vienā mirklī to var dot.

Bet ir jau zināms, ka pūļa acis bieži ir neredzīgas. Ja pūlis kaut ko sauc un tas tūdaļ neizdodas, tad sāk demolēt un gāzt apkārt automašīnas un ko tik visu vēl ne.

Pūpolsvētdienā Kristus atklāj paradoksu, par ko Mārtiņš Luters sacīja, ka Dievs visas vērtības un dāvanas atklāj pretmetos: godība tiek atklāta caur pazemību, uzvara – caur upuri, prieks – caur žēlsirdību. Ne tādā veidā, kā cilvēki iedomājas un uzreiz grib paņemt. Jēzus ar savu pazemīgo iejāšanu Jeruzalemē un vēlāk ar savu krusta nāvi un notikumiem, kas notiek šīs nedēļas laikā, liek paraudzīties ar skaidrām acīm uz to, ko mēs vēlamies šai dzīvē sasniegt un kā to iespējams panākt.

Lielākais, ko mēs varam darīt, ir ticībā un godbijībā pievienoties tam gājienam, kurā Dievs pats ies, gan rādīdams saturu un jēgu, gan arī dodams mērķi. Tā ir Pūpolsvētdienas jēga.

Kas tad cilvēkam Pūpolsvētdienā būtu jādara? Ja sakām, ka ejam kopā ar Jēzu, tad tā nav simbolu valoda, tā ir šodienas īstenība. Nostāties Jēzum blakus, sekot tur, kur viņš ved, nozīmē būt godīgam, atklātam un tīram. Ar vēlēšanos atbrīvoties no grēka, no visa nepatiesā, kas ir mūsos.

Tas nozīmē svinēt Pūpolsvētdienas dievkalpojumu, ja nav iespējams aiziet līdz baznīcai – censties pārdomāt savu dzīvi, izmeklēt savu sirdsapziņu, nožēlot savus grēkus un saņemt skaidrību, piedošanu un žēlsirdību, ko Dievs caur Jēzu Kristu mums dod. Tā ir šīs dienas un arī visas Klusās nedēļas jēga, lai varētu Lieldienas sagaidīt brīvi un priecīgi, apzinoties, ka šķietamais zaudējums vēršas priekā un augšāmcelšanās cerībā. Ne tikai priekš Kristus, bet mums visiem.

Pēteris Kalks,
Svētās Trīsvienības katedrāles dekāns