Intervija ar “Luminor Bank” ekonomistu, reģionu eksporta pētījuma autoru Pēteri Strautiņu.

– Kādi būs Liepājas un Dienvidkurzemes pašvaldību izaicinājumi pēc vēlēšanām?

– Šīs vēlēšanas nemainīs reģiona ekonomikas darbības kontekstu. Situācija eksporta tirgos, darbaspēka pieejamība, citi galvenie izaicinājumi pilsētas un reģiona uzņēmumiem paliks tie paši.

Vēlētāju izdarītās izvēles var ietekmēt abu pašvaldību mērķus. Kā viņi lems, to nevaru zināt, bet es ceru, ka kopumā tiks turpināts līdzšinējais, visnotaļ sekmīgais attīstības kurss.

Liepāja parādījusi pārējai Latvijai, ko var panākt, aktīvi strādājot investoru piesaistē.

Tas ir radikāli mainījis reģiona ekonomikas perspektīvu, tā ir pavisam citāda nekā pirms desmit gadiem, kad izskatījās diezgan drūma.

Panākumi arī atņem argumentus tām pašvaldībām pārējā Latvijā, kas labprāt spriestu, ko un kāpēc nevar izdarīt, nevis strādātu pie mērķtiecīgas un reālistiskas izaugsmes programmas.

– Uzņēmumus Liepājā piesaista diezgan aktīvi, taču strādājošo vidējā alga ir zem vidējās valstī. Kādas ir vietvaras iespējas panākt algu pieaugumu?

– Domāju, ka vislietderīgāk būtu salīdzināt algas Liepājā ar algām pārējā Latvijā, izņemot Rīgu. Tad jau aina būtu ievērojami atšķirīga.

Liepājas IKP uz iedzīvotāju 2022. gadā (jaunākie pieejamie dati) bija augstākais uz vienu iedzīvotāju jebkurā pašvaldībā ārpus Rīgas reģiona, nedaudz apsteidzot Smiltenes novadu.

Tikai trijās pašvaldībās šis rādītājs bija augstāks nekā vidēji valstī – Mārupes un Ropažu novadā, kā arī pašā galvaspilsētā, kur kopprodukts uz iedzīvotāju par 65% pārsniedz vidējo, kā arī dzīvo gandrīz trešdaļa cilvēku kopskaita.

Latvijas ekonomika ir kā laiva, kurā viens pasažieris ir krietni lielāks par pārējiem. Labi, ka viņš sēž pa vidu un cītīgi airē.

Rīgā un tās vistuvākajā apkārtnē ir viena ekonomikas struktūra, pārējā Latvijā, ieskaitot daļu Rīgas reģiona, – pavisam cita.

Vairāk nekā puse Rīgas eksporta ir pakalpojumi, ar lielu pārsvaru tajos, savukārt, svarīgākā daļa ir IT, finanšu un citi saimnieciskās darbības jeb biznesa pakalpojumi.

Pārējā Latvijā pēc tranzīta panīkuma eksporta ienākumus gandrīz pilnībā veido preču nozares.

Vidējās bruto algas eksportējošajos IT pakalpojumu uzņēmumos ievērojami pārsniedz 3000 eiro mēnesī, bet biznesa pakalpojumos ir virs 2500 eiro. Pat šādi skaitļi jau varētu būt atpakaļskata spogulis.

Pārējā Latvijā gluži vienkārši ir ļoti maz komerciālu uzņēmumu ar simtos un tūkstošos mērāmu darbinieku skaitu, kur būtu šādi algu līmeņi. Nāk prātā Līvānu optiskās šķiedras uzņēmumi kā izņēmums.

Tā saucamo balto apkaklīšu pakalpojumu (finanses, programmēšana u.tml.) uzņēmumu darbības procesi un arī to darbinieku vēlmes nosaka to, ka to darbība gandrīz pilnībā ir koncentrēta mūsu valsts galvaspilsētā.

Arī Liepājā ir šīs nozares uzņēmumi, taču tie veido daudz mazāku daļu pilsētas ekonomikas. Šī situācija var mainīties tikai pakāpeniski.

Liepājas labākā iespēja paaugstināt algu līmeni tuvākajā nākotnē ir piesaistīt vairāk ražotāju un likt tiem konkurēt savā starpā.

Tas jau notiek, un tam ir interesanti rezultāti. Piemēram, mainās rūpniecības nozaru īpatsvari. Mašīnbūves daļa pieaug, vieglās rūpniecības – samazinās, tas jau pats par sevi veicina vidējā atalgojuma kāpumu.

Būs darviniska cīņa arī “metālisko” nozaru uzņēmumu starpā. Kāds izstāsies no spēles, pārējie paaugstinās automatizācijas līmeni, radīs jaunus produktus.

Šobrīd pilsēta strādā pie tādu ražošanas uzņēmumu piesaistes, kuru kapitālintensitātes līmenis – ieguldījumi uz vienu darbavietu – būs kaut kas līdz šim Latvijā nepieredzēts, vismaz šāda mēroga uzņēmumos.

Arī tas palīdzēs paaugstināt Liepājas relatīvo algu līmeni valstī. 

– Cik ekonomiski stipra šobrīd ir Liepāja un Dienvidkurzemes novads?

– Par Liepāju jau minēju, bet Dienvidkurzemes novada IKP uz iedzīvotāju pašvaldību rangā ir apmēram pa vidu – 2022. gadā (diemžēl tie ir jaunākie pieejamie dati) tas bija 24. vietā no 43 pilsētām un novadiem.

Reģions kopumā ir uzskatāms par samērā pārtikušu.

Tā nav Latvijas daļa, par kuras saimniecisko nākotni var īpaši sāpēt galva, jo īpaši tāpēc, ka pārmaiņu virziens ir tik acīmredzams.

Runājot tieši par Dienvidkurzemes novadu, mani intriģē šāds jautājums – vai reģiona pilsētās un ciemos vairāk attīstīsies eksporta uzņēmējdarbība uz vietas vai arvien populārāka kļūs braukāšana uz Liepājas pusi.

No rūpnīcu būves mazās apdzīvotās vietās uzņēmumus bieži attur darba tirgus – mazais potenciālo strādājošo skaits un tādās vietās arī neizbēgami ierobežotā prasmju daudzveidība. Taču Liepājas tuvums šo problēmu daļēji risina.

Ļoti tipiska situācija Rīgas apkārtnē – cilvēki ar specializētām zināšanām uzņēmumā ierodas no vienas puses, bet strādājošo vairākums – drīzāk no otras. Līdzīgs piemērs – Dobeles rūpniecībai būtu grūti iztikt bez Jelgavas iedzīvotājiem.

Es domāju, ka Dienvidkurzemes novadam nevajadzētu paļauties tikai uz darbavietu skaita pieaugumu Liepājā un Grobiņā,

kas topogrāfiski pamazām kļūst par Liepājas daļu.

Novadā ir nozīmīgi ražotāji, nāk prātā “Kurzemes Gaļsaimnieks” un “Otaņķu Dzirnavnieks”, uzņēmuma “Daiļrade-Koks” filiāle Vaiņodē, arī Aizputē ir ražošana.

Taču noteikti ir vēl neizmantotas iespējas. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.