Klāt ir ilgi gaidītais pavasaris, atnesdams sev līdzi ne tikai neviltoto prieciņu par silto laiku un žilbinošo sauli, bet arī kārtējo dūmu mutuli no degošas pērnās zāles.

Pēdējos gados briesmīgi sasāpējis ir šis pavasara netikums. Dienu no dienas gan avīžu rakstos, gan televīzijā tiek bārti sliktie kūlas dedzinātāji un uzskaitīti kārtējie nodegušie lauku kvadrātmetri, šķūnīši, mājas. Nebūs samelots, ja teikšu, ka nav pēdējās nedēļās bijusi tāda diena, kad par to nebūtu runāts.

Nekādā gadījumā neatbalstu šos pavasara čaklīšus, kas ar sērkociņu kastīti šiverē pa pērnā gada sausās zāles pļavām. Jūtu līdz tiem ugunsdzēsējiem, kas skraida bez mitas uz visiem šiem speciāli radītajiem ugunsgrēkiem. Domāju, ja kāds kūlas dedzinātājs trāpītos viņiem pie rokas kādā tumšā vārtrūmē, tad sabuktēts viņš būtu labi. Bet ne par to ir stāsts.

Pāršķirstot atmiņā iepriekšējo gadu ziņu raidījumus un avīžu rakstus, secinu, ka ar katru gadu šai tēmai tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Kāpēc? Un kā bija gadus 10 atpakaļ? Vai tad dedzināja mazāk? Bet kādreiz kaut kā neatceros, ka kāds tik šausmīgu celtu traci. Atceros, ka bērnībā ar omīti tikai tā kūrām zāli laukos. Un neviens ne aizrādīja, ne bāra. Tad nevienam laikam neinteresēja ne dzīvās radības, ne īpašumi, kas aizgāja nebūtībā. Jāatzīst, ka toreiz man arī tas nelikās nekas tik šausmīgs. Tagad gan es tā vairs nedarītu.

Izanalizējot, cik pēdējos gados ir populāri taisīt sensācijas un šausmu stāstus no lietām, kas reāli ir tikai smaida vērtas, es domāju, ka viss šis ikgadējais kūlas dedzināšanas čempionāts ir vareni reklamēts visos iespējamos veidos. Es savukārt domāju, ka tā situācija nav nemaz tik traka, kā viņu uzzīmē televīzijā un presē. Kā man, piemēram, patīk šie uzraksti “dedzina kūlu 10 000 kvadrātmetru apjomā”, “kūlas ugunsgrēks dedzis 20 000 kvadrātmetru platībā”. “Uj, uj, uj…” – pie sevis nodomā lasītāji, šitik te liels zemes pleķis nodedzis. A, ja mēs parēķinām, ka tie ir tikai 1 un 2 hektāri, tad tas virsraksts jau nemaz vairs neliekas tik šausmīgs, bet nē, jāuzraksta tas pēc iespējas dramatiskāk. Ka jau teicu, patīk mums visu dramatizēt.

Paši kūlas dedzinātāji. Kas viņi ir? Ja mēs šajā domu biedru grupiņā neieskaitām skolniekus, kas no skolas nākot aizkurina tuvējo pļavu, daļēji apkārtējās ažiotāžas iespaidā, tad pārēji svilinātāji ir kas? Lielākais vairums šie dedzinātāji ir gados veci cilvēki, teiksim pensionāri. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka viņi to ir darījuši 60 gadus, gadu no gada, un kāpēc to nedarīt arī tagad? Neviens viņiem neieskaidros pretējo. Ja arī šis dedzinātājs tiks noķerts un visā likuma bardzībā sodīts, Jūs domājat, ka tas bija pēdējais sērkociņš, kas no viņa rokas iemests sausajā zālē? Visticamāk, ka šī nodarbe tiks turpināta, tikai tiks ievēroti stingi šifrēšanās pasākumi un darīts tas tiks akurātāk.

Rezumējot visu un saliekot pa plauktiņiem, var secināt, ka nekādā gadījumā kūlas dedzināšana nav atbalstāma, un tas ir slikti. Skaidrs kā diena, ka kūla deg un turpinās degt katru pavasari. Kūlas dedzināšana dažu indivīdu izpratnē ir tikpat neatņemama sastāvdaļa pavasarī, kā pieneņu ziedēšana un gājputnu atgriešanās. Tā tas ir un tā tas būs, un to visu labot varēs, kad mēs paši izmainīsim savu domāšanu un sāksim vairāk domāt par dabas saudzēšanu.

Reigans