Manuprāt, tam ir jābūt gana spilgti un enerģiski, dinamiski, vizuāli piesaistoši. Forma ir tā, kas nosaka piesaisti.

Māksliniekam arī jānāk ar kaut ko tādu, kas ir svarīgs jaunietim, ko viņš atpazīst. Tad caur šo atpazīstamo var saprast vai rosināt padomāt par to, ko jaunietis vēl nezina.

Katrā ziņā ļoti svarīgi ir ar cieņu patiesi un īsti runāt.

Viena no jauniešiem svarīgām tēmām ir iedvesmošana – rādīt stāstus, kuros jāpārvar šķēršļi, grūtības, lai viņi ticētu līdz beigām, ka ir to spējīgi.

Vēl – jebkurš skolēns pastāstītu, kas ir mobings un bosings, bet tad, kad notiek reālas savstarpējās attiecības, tad teorijas kaut kur ir pazudušas.

Būtiskas ir savstarpējās komunikācijas, saziņas lietas, kurās arvien vairāk ir melno laukumu. Tāpat nepieciešams runāt par vispārcilvēciskām tēmām – dzīvību, vecākiem, dzimteni.

Domāju, ka nav tādu tēmu, par ko ar skolēnu auditoriju nevajadzētu runāt.

Jautājums ir par risinājumiem, kā runā, vai tie ir smalkjūtīgāki vai aktīvāki, dinamiskāki.

Dzīvē jau nav tā, ka tu izej un tevi kaut kādas lietas neskars, ka tu vari izvēlēties vienu maršrutu un neko nesastapt no tā, kas dzīvē ir nepatīkams, ļauns vai agresīvs.

Man liekas, ka “Skolas somas” piedāvājums ir ļoti liels. Bez teātra mākslas ir arī muzejpedagoģija, kino, mūzika, izstādes konkurence ir ļoti plaša.

Protams, skolotājs ir tas, kurš izvēlas: vai nu saistībā ar kādu aktualitāti sabiedrībā, konkrēto skolēnu dzīvē, vai arī saistībā ar mācību programmu.

Manā pieredzē vairākkārt ar 7. klasēm esam skatījušies Liepājas teātra izrādi “Kā top izrāde?”, kopā ar vizuālās mākslas skolotāju aicinājām ciemos izrādi “Gleznas ārpus rāmjiem”. Tas jauniešiem noderēs mācību procesā un arī ļauj uz teātra mākslu paskatīties plašāk.

Redzu, kā skolēni reaģē uz reālu teātra objektu, piemēram, izrādes maketu vai parūku, īstā dzīve viņus ļoti aizrauj.

Manā pieredzē nav bijusi iespēja pēc izrādes diskutēt ar tās veidotājiem. Taču ar skolēniem gan pārrunājam, šīs sarunas ir ļoti svarīgas, jo ļauj jaunietim paskatīties uz mākslas darbu arī no citas pieredzes, cita skatpunkta.

Varbūt viņš kaut ko nepamana vai pamanījis kaut ko tādu, ko es kā skolotāja neievēroju.

Saruna ir ļoti laba, jo viņi savstarpēji uzklausa dažādus viedokļus.

Pēc katra mākslas pieredzējuma cenšos veidot atgriezenisko saiti, skolēni raksta vai stāsta, ko viņi ir pieredzējuši, kas ir paticis vai kaitinājis.

Viņi pamana, ka vienu stāstu var izstāstīt ar dažādiem paņēmieniem. Citi ir diezgan kritiski vai noraidoši.

Ko māksla jauniešos maina, vienā gadā nevar pamanīt, bet domāju, ka gūtais uzkrājas un pēc kāda laika būs izveidojusies pieredze, pamats, kurā balstīt turpmākos spriedumus.

Sandra Okuņeva, Liepājas Valsts ģimnāzijas teātra mākslas skolotāja

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.