Cilvēka dzīves laikā mainās gan fiziskās, gan domāšanas spējas, personības īpašības un vēlmes. Jāatceras, ka pastāv ievērojamas spēju atšķirības arī starp viena vecuma cilvēkiem.

Spējas ir atkarīgas no dažādiem faktoriem – milzu nozīme ir dzīvesveidam un spēju aktīvai izmantošanai. Tāpēc ir vērtīgi katru cilvēku skatīt kā indivīdu, iepazīstot tieši viņu un novērtējot tieši viņa spējas, prasmes, īpašības un motivāciju.

Ņemot vērā, ka darba vidē vairāk tiek diskriminēti gados vecāki cilvēki, vēlos uzsvērt vismaz dažas no spējām, kas dzīves laikā pieaug, kā, piemēram, verbālās spējas, prasmes reaģēt visdažādākajās situācijās un, protams, zināšanas.

Kļūst izteiktākas tādas darba vidē augsti novērtētas personības iezīmes kā apzinīgums, labvēlīgums un emocionālā stabilitāte.

Pozitīvas izmaiņas notiek iekšējā motivācijā un lojalitātē uzņēmumam.

Darba spējas nav statiskas, jo gan spējas, gan pats darbs mainās. Abus var ietekmēt, mazinot negatīvus apstākļus darbā un vairojot darbinieka personīgos un organizācijas resursus.

Īpaši negatīvi darba spējas ietekmē liela mentāla vai emocionāla slodze, augstas prasības darba apjomam un slikta izturēšanās pret darbiniekiem.

Pozitīvi organizācijas resursi var būt vadītāja un kolēģu atbalsts, uztvertais taisnīgums un arī atlīdzība. Savukārt personīgie resursi ir gan psiholoģiskie, piemēram, pašvērtējums, emocionālā noturība, gan fiziskās un mentālās veselības stāvoklis.

Resursu pieejamība veicina darbaspējas, un to nodrošināšanai nepieciešams vienoti darboties gan darbiniekiem, gan uzņēmumiem, gan sabiedrībai.

Darba snieguma novērtēšana ietekmē citus darbiniekam nozīmīgus uzņēmuma lēmumus, kas skar attīstību, paaugstinājumu, atalgojumu, atzinību.

Vecāki darbinieki biežāk piedzīvo neobjektīvu attieksmi darba snieguma vērtējumā,

jo īpaši saistībā ar paaugstinājuma un attīstības iespējām.

Stereotipi mēdz būt ne tikai par dažādiem vecumiem, bet arī par to, kas vispār ir augsts darba sniegums, ko saprot ar izaugsmi un attīstību un kā ir ”pareizi” jāmācās.

Līdzsvarotā un ilgtspējīgā organizācijas attīstībā ir pozitīvi jānovērtē gan tie, kuri ir organizācijā uzkrāto zināšanu un kultūras glabātāji un nodod tās citiem, gan arī tie, kuri ātri apgūst jaunas jomas un izmēģina dažādas iespējas.

Sanita Šaitere, LU docente, darba un organizāciju psiholoģe