Sanita Šķubura: Dalība svētkos – loģisks iznākums
Sanita Škubure, Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīva "Vaduguns" dejotāja
Pirms došanās uz Dziesmu un deju svētkiem šobrīd emociju gandrīz nav nekādu, tam vienkārši nav laika. Raizes drīzāk sagādā tas, ka vēl jāsakārto tik daudz lietu, lai varu nedēļu būt projām, vēl domāju par to, ko ņemt līdzi. Palīdz iepriekšējo gadu pieredze. Zinu, ka arī citiem ir līdzīgi. Šobrīd baudu atvaļinājumu un nav problēmu doties uz svētkiem. Strādājošajiem situācija sarežģītāka, kā arī tiem, kam saimniecība vai mazi bērni.
Manuprāt, kaut kāds iekšējs satraukums ir drīzāk tiem, kas paši nepiedalās svētkos. Televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos par to tiek plaši stāstīts, kāpinot emocijas, vēstījot, ka ar katru dienu lielais notikums nāk tuvāk un tuvāk. Mani tas pārņems esot tur, notikumu virpulī – mēģinājumos, gājienā, koncertos. Dejošana jau ir ikdiena, tāpēc patīkami, ka varam šādi citiem sagādāt prieku.
Uz Rīgu ar kolektīvu izbrauksim pirmdien, 1.jūlijā. Atpakaļ būsim tieši pēc nedēļas. Šie nebūs mani pirmie Dziesmu un deju svētki. Dejoju jau no divu gadu vecuma. Mani pirmie svētki kā dalībniecei, ja nemaldos, varēja būt 1980.gadā. Esmu bijusi uz visiem Dziesmu un deju svētkiem. Tikai vienos ne kā dalībniece, sēdēju skatītājos, un man nepatika nebūt tajā visā iekšā. Bija garlaicīgi.
Manuprāt, dalība Dziesmu un deju svētkos ir pats par sevi saprotams. Labi padarīta darba rezultāts un loģisks iznākums, ja esi dejojis vai dziedājis. Patiesībā piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos uzliek lielu atbildību. Jā, ir prieks par to, ka tur esi, bet reizē tā ir atbildība. Gan pret saviem kolēģiem dejotājiem, gan arī skatītājiem. Pret notiekošo jāizturas nopietni, jāciena blakus esošie cilvēki un viss jāizpilda pēc iespējas precīzāk, neko nesajaucot. Viena kļūda, un rezultāts sabojāts.
Protams, šī ir reize, kad atkal satieku sen neredzētus cilvēkus un iepazīstu jaunus. Pieci gadi ir ilgs starpposms, taču redzu, ka daudzi turpina dejot arī vidējās paaudzes un senioru kolektīvos, jo arvien redzu viņus svētkos. Ir kolektīvi, ar kuriem uzturam draudzību, tiekamies koncertos, viņi brauc pie mums, mēs savukārt pie viņiem. Dejā sanāk kopā visdažādāko profesiju pārstāvji. Pozitīvi, ka uzvelkot mēģinājuma tērpus vai tautastērpus, mēs kļūstam vienādi. Un tajā brīdī dzīvojam Dziesmu svētku dzīvi. No kuras puses esi un ko dzīvē dari, ir gluži vienalga. Jo tajā brīdī esi tikai dejotājs, un uz šo nedēļu dalībnieki kļūst par tavu ģimeni.
Kāpēc es dejoju? Kāds leļļu teātra aktieris reiz teicis: “Ja tu gribi visu mūžu spēlēties ar lellēm, tad tev jāspēlē leļļu teātris.” Te ir kaut kas līdzīgs. Ja reiz savā sirdī esi ielaidis deju, to ārā dabūt nevar. Tā savā ziņā ir atkarība pozitīvā nozīmē, dzīvesveids. Lai cik gadu, turpini dejot. Turklāt kolektīvs ir sabiedrība, kurā jūtos ļoti labi. Šo gadu laikā esmu sapratusi, ka uz saviem kolēģiem varu paļauties. Un, ja lūgšu palīdzību, viņi noteikti atsauksies.