Speciālisti norāda: lasītprasmes trenēšanai nepietiek ar nodarbībām skolā, vismaz pusstunda jālasa ārpus skolas. Un grāmatu lasīšanai ir daudz un dažādu priekšrocību, kas palīdz gan skolā, gan bērna attīstībai.

Diemžēl esmu ievērojusi, ka optimālo līmeni lasīšanā sasniedz tikai daži. Pati strādāju ar sākumskolas bērniem, vēl 5. un 8. klasi. Patiesība ir tāda, ka pat 3. klases skolēni lasa raitāk nekā daži bērni 8. klasē.

Lasīšana attīsta bērnos valodu, paplašina vārdu krājumu.

To ļoti var redzēt.

Kā skolotāja esmu pamanījusi, ka skolēniem, kas lasa grāmatas, arī citos mācību priekšmetos, ne tikai latviešu valodā un literatūrā, ir daudz augstāki rezultāti.

Tie skolēni, kas lasa grāmatas, spēj vieglāk koncentrēties, viņiem ir bagātāka iztēle, strādā radošā domāšana.

Vēl kāds novērojums – bērni baidās no garajiem tekstiem.

Kad tos ierauga, pat negrib iesākt lasīt. Tad ir tādi bērni, kas iemācījušies lasīt ātri, bet dara to mehāniski un tajā brīdī, kad jāpastāsta, ko izlasījuši, nespēj to izdarīt.

Aizvadītajā mācību gadā kopā ar vienu 5. klases skolēnu veicām pētījumu par lasītprieka veicināšanu un iemesliem, kas to var kavēt.

Nonācām pie interesantiem secinājumiem, tai skaitā, ka nav laika lasīt, jo ir pulciņi, treniņi un daudz kā cita.

Manuprāt, tā ir tikai atruna. Vēl secinājām, ka grāmatas mūsdienās tiek uzskatītas par garlaicīgu informācijas ieguves veidu.

Bērni saka: ”Priekš kam ir jālasa grāmatas, tas ir ilgi un gari!” Tā vietā varot vienkārši paskatīties filmu vai noskatīties video interneta vietnē Youtube.

Bērniem nav motivācijas.

Taču lasot daudz vairāk strādā fantāzija, pats vari iztēlojies, kā tas viss ir, tas ir pilnīgi citādāk.

Es cenšos būt atvērta un ļauju pašiem skolēniem izvēlēties, ko lasīt, kaut vai tā būtu enciklopēdija.

Jā, tad nevar raksturot galveno varoni un veikt visu pārējo analīzi, ko literatūrā vajag, bet tas ir vismaz kaut kāds sākums.

Uzskatu, ka katrs var atrast kaut ko sev lasāmu atbilstoši interesēm.

Grāmatas ir jālasa, lai stimulētu smadzenes pozitīvā veidā. Protams, arī tiktoki un viss cits stimulē smadzenes, bet, manuprāt, negatīvā veidā.

Man liekas, ka smadzenes tieši notrulina, jo, skatoties dažādus video internetā, mēs tās atslābinām. Ir vienkārši jālasa, lai būtu erudīti.

Manuprāt, bērns neņem rokās grāmatu, jo viņam nav pacietības, viņš nespēj koncentrēties, ilgstoši sēdēt un mierīgi lasīt, kur nu to visu vēl atcerēties, analizēt, izprast.

Tas būtu jāuzliek kā ikdienas darbiņš. Esmu dzirdējusi par ģimenēm, kur vecāki tiešām jau ir to iemācījuši kā disciplīnu: kad atnāc mājās no skolas, vienu stundiņu ir jāpalasa grāmata, un balva ir stunda pie datora vai kas tamlīdzīgs.

Un tas ir tā iegājies, ka bērni par to nemaz vairs pretī nečīkst. Jo viņi zina, ka vecāki no tā neatkāpsies un tas vienkārši ir jādara. Ja tas tā tiešām notiek, grāmatu lasīšana kļūst par bērna ikdienas rutīnu, tas, manuprāt, ir vislabākais veids.

Ja skolēns lasīs, tad viņam pašam būs arī vieglāk rakstīt.

Domraksti lasošajiem bērniem atšķiras, un atšķirības ir vienkārši šokējošas. Vārdu krājums nelasošajiem bērniem ir ļoti, ļoti nabadzīgs, un tas ir ne tikai sākumskolā, bet pat 8. klases skolēniem, kas nākamgad jau gatavosies eksāmenam, kurā viņam ir jāraksta 250–300 vārdu domraksts.

Bērns nespēj savākt nepieciešamo vārdu skaitu, viņš ilgi domā, ko vispār rakstīt, kā rakstīt. Kas lasa, tiem nav problēmu, viņi pat nespēj apstāties savā rakstīšanā.

Kā mudināt bērnu lasīt? Ar lasāmvielas saturu.

Var lasīt par dažādām tēmām – par kosmosu, par okeāniem, jebko, kas viņu interesē. Zinu, ka ir bērni, kas lasa ne tikai fantāzijas grāmatiņas, bet arī žurnālu ”Ilustrētā Junioriem”. Un tad savos radošajos darbos pat mēģina atdarināt publicistikas stilu.

Ir faktu pieminēšana, analīze, viņi raksta kā mazie žurnālisti. Tā ka ļoti ir jūtams tas, vai bērni lasa un ko. Jādod bērnam lasīt tas, kas viņam interesē, tad būs vairāk motivācijas censties un iemācīties.

Var sākt ar vienkāršākiem tekstiņiem, kas varbūt vizuāli izskatās vieglāk uztverami, lai pēc tam nav bailes no garajiem tekstiem.

No vecākiem es sagaidītu lielāku iesaisti lasītprasmes attīstīšanā. Daudzi saka: ”Es taču viņam lieku lasīt. Es redzēju, ka bērns lasa!” Bet man jājautā, vai tiešām redzējāt, ka viņš lasa vai tikai turēja grāmatu rokās? Jo tās ir divas dažādas lietas.

Es vēlētos no vecākiem lielāku atdevi,

ka viņi biežāk iesaistītos, lūgtu kaut vai, lai bērns pastāsta, ko ir izlasījis, par grāmatas galveno varoni, lai bērns redz, ka vecākam arī ir svarīgi. Tas daudz ko palīdzētu.

Dažreiz sākumskolas bērniem pie mājas darba klāt pierakstu – izlasi tik un tik lapaspuses, pastāsti kādam ģimenes loceklim, ko tu lasīji. Un tas ir tik ļoti vērtīgi, ka vecāki iesaistās, nevis cenšas izšmaukt, jo zina, ka skolotājs jau neatprasīs.

Liela nozīme ir tam, vai vecāki rāda piemēru. Atceros, ka pati skolas laikā ļoti pieķēros grāmatām, jo mans vecaistēvs ārkārtīgi daudz lasīja, un tad man likās, ka es arī gribu, ja jau manā ģimenē kāds tā dara.

Signija Brauna, latviešu valodas un literatūras skolotāja

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.