Dienu no dienas pilsētas centrā pastaigā iznāk ļaudis ar konkrētu mērķi – iegūt iedzīvotāju labvēlību – santīmus, maizi. Protams, ziemā ir auksti un cilvēkiem salst gars, miesa un dvēsele. Garu var saprast – sociāla nevienlīdzība ir kā dadzis acī. Un daži to rāda, kā mācēdami – pirms dažām dienām caur logu veroties kafejnīcas apmeklētājos, garīgi uzlādēta būtne lamāja turīgos jeb kafijas malkotājus, un tad, pametot sveicienam roku, soļoja tālāk.

Te viņi grozās – pie Liepājas Latviešu biedrības nama iekrīt puķu podā ar zaļo tūju divi garīguma meklētāji. Viens stutē otru līdz abi gar zemi. Slidens, cilvēki, vajag uzmanīties. Bet, izrādās, slidenums ne pie vainas, sasildījuši sārtos degunus, grib tikt uz ielas un laikam vēl kādu garīguma graķi atrast.

Dažreiz garīgo barību šie cilvēki meklē kafejnīcā, kas atrodas turpat līdzās – sludina savu patiesību. Bērns stāv un skatās – tante, onkulis un tante, divi onkuļi, trīs jau bariņā – katrs ar savu pasauli piepilda centru. Maizi nevajag, to uzknābā putni.

Protams, sabiedrība negrib redzēt šo smirdīgo izrādīšanos, reizēm rāj un kaunina, dažreiz pažēlo.
Jā, stāsts ir par pilsētas nelaimes putniem – dzerošiem pilsoņiem, var teikt bomžiem. Un viņi ir kļuvuši tik acīmredzami visur – pie Pētertirgus, pie Rožu laukuma, Autoostā… Visur – kā sabiedrības seja. Varbūt viņi ir neglītā dvēseles daļa no mums?

Tas, ka mums nepatīk šī neglītā puse, taisnība vien ir. Tomēr tik uzkrītoši katru dienu rādīt, kas ar mums notiek, saprast nudien kļūst dikti nepatīkami. Arī šo neglītumu izmainīt ir jāsaņemas un kādam taču jāārstē mūsu garīgi slimā dvēsele.

Miesa salst, kāpēc tā notiek? Kurš tad, galu galā, liek izvēlēties šādu ceļu – Dievs, sabiedrība, kultūra?

Cik kulturāli esam, domāju, kad mani santīmi aizceļo pie cilvēka, kuram katra diena ir jauna atklāsmes pilna – pārmeklēt gružu savāktuves – kastītes ar pudelēm un atkritumiem. Kastes gan nav pārbagātas izmestām lietām – labi, ja kāds iemetis papīra turzu, izsmēķus vai tonika pudelīti. Pilsēta mums ir sakopta. Tikai nevaru saprast, cik ilgi šos cilvēkus var ignorēt – ir jābūt vietai, kur šos cilvēkus sapulcināt vienuviet, beidzot sakopt un nomazgāt, potēt pret visa veida slimībām, tostarp dzeršanu. Ak, viņi neļaujas vai ir pilni ar cilvēktiesībām. Mums arī ir cilvēktiesības – skatīties, kas notiek. Bet nenotiek nekas. Gripa, kašķis un lipīgas slimības tup uz trotuāra un durvju roktura, un smejas – ko tu mums padarīsi, ta neko.

Ja cilvēkiem rāda viņu sliktāko, neglītāko pusi, tad demokrātiski būtu parādīt arī labāko mūsu vēlmju daļu – visi var būt turīgi, sakopti, laimīgi un veseli. Ņemsim aiz rokas centra sirotājus un dosimies kopīgi uz teātra izrādi, uz kultūras pasākumu, domes sēdi vai starptautisku konferenci. Jo, kā mēdz teikt, vajag demokrātiju visur – ja kopīgas utis, tad kopīgas. Ar santīmiem vien nepietiks – atmest maizītes kumosiņu centra sirotājiem ir par maz, dalīsim krēslus kopīgi, dalīsim pusdienas un vakariņosim kopīgi, rādīsim bērniem, kā rūpēties par nelaimīgajiem. Praktiski jau tas mazuliet arī notiek – manai kafijas tasei paredzēto cukuru bomžuks ienāk un apēd vai izbārsta pa galdiņu un grīdu. Tad palamājas un cēli aiziet tālāk. Kur nu vēl demokrātiskāka attieksme pret manas un visu mūsu dvēseles tumšo pusi…

Es ar’ ceļos un domāju, varbūt braukt prom, jo utu būšana un tuberkuloze ir sociāla nelaime, varbūt citur pasaulē klāsies vieglāk – tik’ tad jāpadomā, ņemt līdzi kādu no centra vai ne.

Svens Bezmers