Esmu lepna par sevi, jo esmu donors ar lielu stāžu – nupat asinis
nodevu jau piekto reizi.

Par donoru kļuvu gaužām parasti. Kad man palika 18 gadu,
varēju kļūt par donoru. Toreiz vēl mācījos Valmierā. Draudzene ierosināja: mēs
taču varam izdarīt kaut ko labu – aiziet un nodot asinis. Ar to tas arī sākās –
devāmies un Valmierā nodevām asinis.

Ģimenē gan esmu pirmā un vienīgā donore – neviens cits no
maniem ģimenes locekļiem par donoru vēl nav kļuvis. Taču es, uzsākot studijas
Liepājā, turpināju būt donore. Pārsvarā gan asinis nododu divas reizes gadā,
kad tepat universitātē tiek organizētas donoru dienas, jo Liepājas reģionālajā
slimnīcā asinis nodot ir ļoti grūti– ļoti ilgi jāgaida rindā.

Ziedot asinis – tā ir laba iespēja, kā palīdzēt citiem
cilvēkiem. Ja es varu to izdarīt, tad labums ir gan man, gan līdzcilvēkiem.
Pašai gan, paldies Dievam, man vēl dzīvē nav bijusi situācija, kad būtu bijis
nepieciešams izmantot donoru asinis.

Man pašai, nododot asinis, nekad slikti nav palicis. Taču ir
nācies redzēt, ka citiem donoriem kļūst slikti. Piemēram, kādam puisim no
Studentu padomes, kuram ir ļoti reta un līdz ar to nepieciešama asins grupa,
kļuva slikti. To redzot man pašai slikti nepaliek, taču manī šādos brīžos ir
žēlums – gribas aiziet šo cilvēku un samīļot.

Manī nekad nav radušās šaubas, vai turpināt būt donoram. Viennozīmīgi
turpināšu to darīt. Nākamajā gadā plānoju piedalīties ERASMUS programmā, un tur
noteikti vēl kādu centīšos iesaistīt donoru kustībā.

Tiem jauniešiem, kuri vēl nav kļuvuši par donoriem, silti
iesaku to vismaz reizi izdarīt – ziedot asinis. Pirmkārt, tādējādi tu izdari
labumu sabiedrībai. Otrkārt, tas ir ieguvums arī sev pašam. Proti, tu pats
jūties labāk pēc tam, kad esi ziedojis puslitru asiņu. Tas ir psiholoģisks
gandarījums. Un es pati arī fiziski jūtos labāk. Manuprāt, jauniešiem aktīvi jāieskaitās
donoru kustībā!