Jāatzīst, ka gadījums Uliha ielā, kur vīrietis tika aizturēts ar sprādzienbīstamu priekšmetu, bija savā ziņā unikāls – līdz šim neviens vēl nebija aizturēts, staigājam pa ielu ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem kabatā. Bet policijai un citiem operatīvajiem dienestiem regulāri nākas saskarties ar iepriekš nepieredzētiem gadījumiem un gūt jaunu pieredzi. Ik situācija operatīvajiem dienestiem ir jauna pieredze.

Kāda ir Uliha ielas notikuma mācība? Jārēķinās ar to, ka pret šādu gadījumu iespējamību mēs vērsīsimies ļoti stingri. Nu nedrīkst staigāt ar spridzekļiem pa ielu! Ir aizliegtās vielas un aizliegtie priekšmeti, ko nedrīkst pārnēsāt. Policija turpmāk šādām iespējamībām pievērsīs vēl lielāku uzmanību, ar to jārēķinās.

Autovadītāji kurnēja, ka uz laiku slēgta satiksme vienā no pilsētas tranzītielām? Bet nevar izslēgt, ka granāta varēja sprāgt! Un tad šis nepacietīgais autobraucējs ilgi nevarētu braukt ar savu mašīnu. Visticamāk, viņš pats būtu slimnīcā.

Neviens sprādzienbīstams priekšmets nav prognozējams. Katrs spridzeklis var sprāgt, tas var notikt atšķirīgos apstākļos. Un jāņem vērā, ka pavisam nesen Liepājā bija gadījums, kad vīrietis uzspridzinājās uz granātas, mēģinot to attaisīt.

Komentētāji, kuri saka: ar veciem spridzekļiem ir pilni meži, sevi apdraud, kaut paši to neapzinās. Nu, ja nav prāta, lai lasa kā sēnes un nes uz mājām. Un lai veicas!

Bet būtībā ir jārēķinās, ka visi vecie kara laika spridzekļi un paštaisītie ieroči, ar ko cilvēki aizraujas, ir bīstami. Agri vai vēlu nonākam pie tā, ka kādam norauj pirkstus. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka visi tā saucamie racēji, kuri vāc granātas un citas kara laika trofejas, izskatās kā gaterī strādājuši – bez pirkstiem, bez rokas… Bet kādam tas šķiet normāli: nu kas tur liels, detonators uzsprāga, pirkstus pazaudēja… Uzskata: esmu bijis padomju armijā, varu mierīgi skrūvēt vaļā. Vai pat vēl aviācijas bumbu censties pārsist ar āmuru…

Būtība ir tāda, ka atrastā granāta, kurai vairs nav gredzena vai arī tas laika gaitā sarūsējis un bojāts, ir uzvilktā stāvoklī. Un ir bīstama, jo agri vai vēlu uzsprāgs.

Pēc negadījuma, kad vīrietis, kurš bija pievācis pilnu garāžu ar sprādzienbīstamām trofejām, guva traumas, viņam ārstēties nācās mēnešiem ilgi. Un kā gan ne, ja atrauto pirkstu eksperti pa garāžu meklēja?

Gribētu aicināt apdomāties ne vien pašus trofeju vācējus. Līdzcilvēkiem gribētu ieteikt izprast situācijas bīstamību. Nevienam, no rīta izejot no mājām taču nešķiet, ka ar viņu kaut kas var notikt. Un tas ir pareizi. Bet ir jābūt uzmanīgiem!

Bet ja cilvēks zina, ka, piemēram, blakus garāžā kāds veido sprādzienbīstamu trofeju krāvumus un nevienu par to nebrīdina, kaut vai anonīmi, tad šis cilvēks ir līdzzinātājs, kurš atbalsta šādu krājumu veidošanu.

Cilvēkam jāaizdomājas, ka arī viņa garāža var tikt uzspridzināta. Un var ciest cilvēki.

Uģis Āva, Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks