Saistībā ar būvniecības ieceri ”Skvēra labiekārtojums Republikas un Kr. Valdemāra ielas krustojumā”, kas pazīstams arī kā Berči skvērs, iedzīvotāji sākuši izrādīt nepatiku par šobrīd pieejamajiem materiāliem, kā skvērs varētu izskatīties.

Plānots, ka skvēra centrā atradīsies Maksa Paula Berči tēla siluets, kas veidots no izlocīta plakanmetāla, ap kuru uz zemes stilizētas saules staru formā izvietotas bronzas plāksnes ar arhitekta projektēto un katram liepājniekam pazīstamo ēku siluetiem. Naktīs ēku logos iedegsies apgaismojums.

Es neesmu šo projektu kārtīgi izpētījis un pēc šobrīd pieejamajiem materiāliem internetā ir grūti to komentēt. Vienīgais, ko šobrīd varu teikt – tagad pēkšņi visi ir pamodušies, bet konkursa darbu izstāde taču notika.

Protams, tas ir cilvēciski, ka sabiedrība izrāda neapmierinātību, bet konkursam bija žūrija.

Mums nav pamata domāt, ka kaut kādā veidā žūrija varētu būt nekompetenta vai slikta, kad tā izvēlējās šo darbu.

Parasti tautas nobalsošana netiek saistīta ar žūrijas lēmumu – ja kādam ir kāds viedoklis ar racionālu jēgu, tad var veicināt projekta pārstrādāšanu, taču žūrijas uzdevums ir izvēlēties labāko no darbiem. Tātad, ja tika izvēlēts šis Reiņa Kuncīša darbs, tad man nav pamata tam iebilst.

Es neesmu sajūsmā par uzvarētāja darbu, taču to pašu es varu teikt arī par pārējiem. Man jāatvainojas, jo darbus apskatīju visai pavirši, taču, kā es ironizēju – man, protams, bija daudz labāka ideja, tikai es to neuztaisīju kā darbu un neiesniedzu.

Visi, kas paši nav darījuši, protams, ir gudrinieki.

Es domāju, ka žūrija pietiekami vērīgi pētīja šos darbus, tādēļ viņiem bija kaut kādi pamatoti argumenti, kādēļ izvēlēties šo, salīdzinot ar citiem.

Savukārt par tautas balsi… Tādēļ jau tā izstāde tika rīkota, lai cilvēki ietu un paustu savu sašutumu vai ierosinājumu.

Bet tas jau nav nekas jauns. To es esmu piedzīvojis visu savu darba mūžu. Vienmēr ir tā, ka tad, kad sāc kaut ko darīt, tad pēkšņi visi pamostas. Tas šausmīgi traucē.

Es nezinu, kādā stadijā šobrīd ir šis projekts, taču mirklī, kad tas vilciens ir sācis kustēt, ”Stop” krānu noraut ir ļoti sarežģīti. Pat tad, ja tā visa šūmēšanās ir ar kādu racionālu jēgu, to ir grūti mainīt. Tādēļ notiek apspriešanas – lai viedokli varētu izteikt laicīgi.

Mēs varam prasīt, kādēļ tas netika vairāk popularizēts, bet vienmēr jau būs kāds, kurš teiks, ka viņam nav piezvanīts un pajautāts.

Būtu vieglprātīgi arī teikt, kā būtu pareizāk rīkoties ar koku ciršanu. Protams, koki ir vērtība. Kaut vai tāpēc, ka tas ir audzis un izaudzis liels. Dabūt tādu vietā aizņems tik pat daudz laika – to nevar dabūt rīt.

Tāpat kokam ir bioloģiskā un estētiskā vērtība.

Bet no otras puses – pilsēta nav koku dabīgā vide. Kokus cilvēks pilsētā ir iestādījis pats un reizēm ir jāuzņemas tā atbildība no koka atbrīvoties, ja tas ir nepieciešams. Bet es nezinu vai šinī gadījumā tas bijis untums vai arī tur ir kādi pamatoti iemesli.

Man šķiet, ka uzdevumā bija teikt, ka pēc iespējas jāsaglabā koki.

Protams, cilvēku viedoklis ir svarīgs, bet vispirms interesējošos jautājumus cilvēkiem vajadzētu uzdot tiem, kas ar šo projektu ir saistīti, lai uzzinātu precīzos iemeslus, kādēļ tā.

Kopumā es neesmu sajūsmā, bet tad mums vajadzēja piedalīties un radīt ko labāku, lai būtu balsstiesības iebilst.

Uģis Kaugurs, arhitekts