Intervija ar Liepājas Simfoniskā orķestra direktoru Uldi Lipski.

– Par neatbilstošu atalgojumu orķestru mūziķiem runāts jau iepriekš. Kas pašlaik pamudinājis publiskot vēstuli ar bažām, vai noticis kāds solis uz slikto pusi?

– Tas ir ļoti ilgstošs grimšanas process, ko var salīdzināt ar stāvēšanu uz aisberga siltos ūdeņos. Viss notiek pamazām, liela sabrukuma šobrīd nav, bet mēs negribētu to piedzīvot.

Daļa orķestru jau šobrīd redz, ka jauni un spēcīgi mūziķi uzreiz pēc vidusskolas dodas mācīties uz ārzemēm un tur arī paliek. Mūzikas akadēmija daudzus no labākajiem nemaz neierauga, talantu aizplūšana notiek. Tikmēr Igaunija un Lietuva metodiski ik pa gadam ir likušas klāt mūziķu atalgojumu.

Igaunijā darba sludinājumos uz grupas koncertmeistara vietu sola 2900 eiro bruto. Mums ir 1600 eiro.

Mūsu līderība kvalitātes ziņā Baltijas valstīs ir objektīvi apdraudēta un vienā brīdī pazudīs.

Mums orķestrī šobrīd ir deviņi jauni mūziķi, paaudžu nomaiņa notiek harmoniski. Bet Nacionālajā simfoniskajā orķestrī izdienas pensijas vecumu ir sasnieguši 25 cilvēki.

Ja būs mēģinājumi pasliktināt šo iespējamo balvu pēc grūta darba mūža, tad var masveidā aiziet izdienā un vakanču Rīgā būs daudz, – vai jaunie paliks pie mums vai tomēr ies turp? Ko tad mēs?

Pietiekami daudzi ir interesējušies par konkursu uz mūziķu vietām, bet, uzzinot algas apjomu, parēķina, ka tas nav iespējams.

– Vai galvaspilsētas orķestros var saņemt lielāku algu?

– Nianses ir nelielas, jo valsts mūs dotē vienādi, ja ir runa par vidējo algu uz štata mūziķu skaitu. Mūsu rokās ir sadalīt, cik lielākās algas uzies uz augšu no vidējā un cik mazās būs zemākas.

Nacionālajā operā un baletā spēj kādus simt ”uz papīra” vairāk maksāt uz biļešu apgrozījuma rēķina.

Mums ir mazāks tirgus, līdz ar to tādu resursu nav.

Tāpēc centāmies problēmu iznest ārpus mūsu sētas, lai vēlāk neteiktu – kur tad jūs bijāt? Aicinām jauno valdību un kultūras ministru spert izlēmīgus soļus un sakārtot šo lietu.

– Vai Kultūras ministrija ir minējusi risinājumus atalgojuma problēmai? 

– Milzīgi strauji norit budžeta sarunas, kur neviens ilgi mūsu vaimanās neklausīsies un necentīsies sīkumos iedziļināties.

Asociācijas pārstāvjiem bija tikšanās Kultūras ministrijā, izpratne ir, bet ir arī atziņa, ka diemžēl ļoti daudzas nozares ir aizlaistas. Tāpēc mūsu prasītajā tempā pieaugums tieši šobrīd nav iespējams.

Ir cerības, ka vismaz kaut kāds algu pielikums ar janvāri būs.

Mūsu algoritms, lai aizlīdzinātu bedri ar Lietuvu un Igauniju, paredzot to, ka arī viņi turpinās indeksēt algas, bija šāds: 25 procentu pielikums katru gadu trīs gadus pēc kārtas.

Ja daļa mūsu lūgtā būs, tas būs labs signāls, ka esam panākuši sapratni, un aicināsim pielikt 25 procentus no 2025. gada.

– Pieļauju, ka daļa sabiedrības varētu norādīt, ka naudas trūkst pat veselības aprūpei un vai tad mums vajag tik daudz orķestru un mūziķu.

– Fabulā par sienāzi un skudru sienāzis spēlēja visu vasaru, kamēr skudras būvēja māju un vāca pārtiku ziemai. Kad rudens bija klāt, sienāzim lepni aizcirta durvis: pats muļķis, ka tu mums spēlēji!

Tā ir nopietna nepieciešamība, ka

sabiedrībai vajag pacelt garu, vajag motivēt domāt plaši un gūt emocionālu atspaidu.

Pat karu laikā armijā orķestris paliek.

Šajos laikos ir līdzīgi ar mūsu profesionālajiem kolektīviem, turklāt viņi starptautiski parāda Latviju kā zemi ar izkoptu Rietumu kultūru un dod to prestižu, kura ķīļūdenī uzņēmējiem vieglāk piesaistīt partnerus.