Valdības priekšā šobrīd ir ļoti nozīmīga izšķiršanās par to, kas vispār notiks ar rūpniecību Latvijā. Šis nav brīdis lai šaubītos un minstinātos ar lēmuma pieņemšanu, bet no valdības tiek gaidīta skaidra atbilde, ir vai nav vajadzīgs mums ne tikai “Liepājas metalurgs”, bet vispār rūpniecība kopumā.

Šis stāsts nav tikai par “Liepājas metalurgu” – nesamērīgi strauji pieaugošā obligātā elektroenerģijas iepirkuma komponente nospiedusi uz ceļiem visas energoietilpīgās ražotnes. Metalurgs šobrīd ir redzamā aisberga daļa, taču valdības rīcību un atbalstu gaida visas lielās ražotnes.

Ja paskatās uz Latvijas karti, katrā pilsētā mēs redzēsim paliekas no kādas rūpnīcas, kas aizgājusi nebūtībā tādēļ, ka vajadzīgajā brīdī nav bijis valsts un valdības atbalsts. Pilnīgi iznīkušas cukurfabrikas, sabrukušas lielās rūpnīcas kā VEF, RAF un Straume, liepājnieki vēl labi atceras Liepājas linoleja rūpnīcu un Apavu rūpnīcu, Mašīnbūves rūpnīcu un Eļļas ekstrakcijas rūpnīcu. Tie ir reāli piemēri un, ja nebūs sapratnes no valdības, tad šo sarakstu varēsim turpināt.

Ir beidzot jāsaprot, ka esošo darbu devēju stiprināšana un jaunu investoru piesaistei ir jākļūst par vienu no valdības prioritātēm, jo šobrīd valstī nevar būt lielāka uzdevuma kā nodrošināt iedzīvotājus ar stabilām darba vietām. Kā lai mēs citādāk apturam mūsu spējīgākos un zinošākos speciālistus no pārcelšanās uz Norvēģiju, Vāciju, Lielbritāniju? Un šobrīd es runāju tikai par aizbraukšanas apturēšanu, nemaz nerunājot par plāniem atgriezt atpakaļ Latvijā tos, kas jau aizbraukuši. Kāpēc lai viņi te brauktu atpakaļ, ja nebūs darba vietu?

Protams, pats vienkāršākais vienmēr ir pagriezt muguru kādam grūtības nonākušam uzņēmumam un izlikties, ka tas nevienu neskar, taču paskatieties citur pasaulē – tur valdības ar visiem līdzekļiem cīnās par savu lielo ražotāju nosargāšanu, jo labi apzinās, ka daudz vieglāk ir noturēt jau esošas darba vietas, nekā pēc tam mēģināt radīt tās pilnīgi no jauna.

Lai arī kādu lēmumu galu galā pieņems valdība saistībā ar “Liepājas metalurgu”, ir skaidri jāapzinās, kāda ir šīs rūpnīcas ietekme ne tikai uz Liepājas ekonomisko situāciju un visa reģiona ekonomisko stabilitāti, bet arī visas valsts tautsaimniecību kopumā. Ja Metalurgs patiešām apturētu savu darbību, tas būtu trieciens ne tikai Liepājai – rūpnīca ir arī lielākais “Latvenergo” klients, kura ikmēneša rēķins pārsniedz 3 miljonus latus, tātad gadā tie ir vairāk nekā 36 miljoni. Metalurgs ir viens no lielākajiem ”Latvijas gāzes” klientiem, Latvijas dzelzceļam, ostai, ar savām līdzšinējām ražošanas jaudām tas veido būtisku īpatsvaru Latvijas importa un eksporta bilancē…

Ja runā par pašu Liepāju, rūpnīca un ar to tieši saistītie uzņēmumi dod darbu un ienākumus vairāk nekā 2800 iedzīvotājiem, kas ir gandrīz 10 procenti no visām darba vietām Liepājā. Pilsētas budžetā gandrīz piektdaļa jeb 18 procenti no visiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem ir saistīti tieši ar “Liepājas metalurgu”. Gada laikā metalurgs un ar to tieši saistītie uzņēmumi pilsētas budžetā nodokļu veidā iemaksā gandrīz 4,3 miljonus latu. Lai saprastu šos apmērus, varu minēt, ka tieši šādu summu pilsētas budžetā ik gadu tērējam visai sociālajai palīdzībai Liepājā – gan dzīvokļa pabalstiem un sabiedriskā transporta atvieglojumiem, gan palīdzībai daudzbērnu ģimenēm un veselības pabalstiem, gan arī visa sociālā dienesta uzturēšanai ar četrām sociālajām mājām, nakts patversmi, bērnu namu u.c.

Uldis Sesks,
Liepājas domes priekšsēdētājs