Valdība atbalstījusi grozījumus noteikumos par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām, samazinot ieslodzītajiem noteiktā uztura daudzumu.

Piemēram, no puskilograma uz 350 gramiem samazinot maizes normu. Finansējums salīdzinājumā ar 2008.gadu samazināts par 16,3%, un par to neesot iespējams nodrošināt līdz šim noteiktās uztura vajadzības ieslodzītajiem.

Lielākā daļa sabiedrības jau labi pasen, gan bez skaļiem saukļiem, bijusi spiesta savu ikdienas uztura normu samazināt par daudz lielākiem procentiem. Un tūdaļ to nāksies darīt vēl vairāk. Liela daļa pensionāru pat nesapņo par tik glaunu proviantu, kādu ikdienā saņem un vēl brāķē cietumnieki. Tādā pat situācijā, kā pensionāri, ir neskaitāmas bezdarbnieku ģimenes. Ar nepilnvērtīgu pārtiku labi ja puspiepildītiem puncīšiem skraida liels skaits bērnu. Turklāt lieliem soļiem tuvojas augusts un septembris, kad ievērojamam skaitam bezdarbnieku beigsies pabalsta izmaksas termiņš. Un tas situāciju jo vairāk pasliktinās. Tad kāpēc lai likumu pārkāpušie netiktu likti ar visiem uz vienas latiņas? Ja ekonomējam, tad visi valstī – policisti, ugunsdzēsēji, skolotāji, vecīši un burlaki! Ar ko gan šie būtu labāki, ka nevarētu ieturēt slaido līniju?

Ziņa par ieslodzītajiem paredzēto jostu savilkšanu man saistās ar to, ka 30.jūnijā Valsts prezidents Valdis Zatlers izskatījis 33 notiesāto personu apžēlošanas lūgumus un no tiem apžēlojis sešas notiesātās personas. Četri no apžēlotajiem bijuši notiesāti par noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu, viens – par noziedzīgu nodarījumu pret satiksmes drošību, bet viens pat par nonāvēšanu.

Apžēlošanas dienests gadā saņem vidēji 600 apžēlošanas lūgumu, un V.Zatlers jau iepriekš izskatījis 125 lietas un apžēlojis 18 notiesātos. Cietumnieku apžēlošana, neapšaubāmi, ir humāns žests. Tikai, par to uzzinot, dīvainā kārtā pārņem nevis prieks, bet bažas. Ļaudis mūsu valstī ir novesti līdz baltkvēlei, turklāt, kā izskatās, vēl pat bedres dibenā neesam noripojuši – lejup velšanās process turpinās, algas tiek cirptas pa centimetram vien, cilvēki atlaisti. Tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis, bet prezidenta žēlastība šobrīd un šajos apstākļos vairāk izskatās pēc politiska gājiena – atbrīvojam cietumniekus, lai no samazinātās uzturnaudas pārējiem ieslodzītajiem biezputra sanāktu taukāka…

Piederu pie tiem skarbajiem, kas uzskata, ka neesam vēl tik tālu izauguši, lai Latvijā nebūtu nepieciešams nāvessods. Eiropas Savienības regula to noliedza. Labi. Bet kaut vismaz mūsu pašu valstsvīri domātu par tautas drošību. Likumpārkāpumi, sevišķi mantiskie, jo dienu, jo vēršas plašumā. Par policisti ar bažām gaida rudeni, kad masveidā beigsies bezdarbnieku pabalsti un cilvēki, ēst gribēdami, aizvien biežāk dosies sirojumos… Vai tiešām tie, kuri jau parādījuši sevi no ne tās labākās puses, laižami brīvsolī? Statistika rāda, ka lielākā daļa noziedznieku, no cietuma iznākuši, atkal stājas uz iestaigātās takas. Un šobrīd jau nu tas jo vairāk iespējams, jo darbu atrast pat kārtīgam cilvēkam praktiski nav iespējams.

Meklēju, bet nerodu atbildes uz jautājumiem. Kurš beigu galā padomās par to, lai pensionāram mūža nogalē uz maizes šķēles iznāktu vismaz sāls? Un vai ir kāds, kuram rūp mūsu bērnu nākotne?

Una Zāģere,
“Kurzemes Vārds” žurnāliste