Kad pirms 18 gadiem es piedzimu, mana māmiņa slimnīcā baidījās par rītdienu, jo cilvēku pūļi Rīgā sargāja mūsu Latviju un neviens nezināja, vai izdosies. Esmu īsts brīvības bērns, kurš nepazīst padomju režīmu, praktiski nemāk krievu valodu un krīzes pārņemtajā Latvijā joprojām spēju saskatīt cerību.

Barikādes man vienmēr ir asociējušās ar neizsakāmi lielu spēku, ko radīja griba un cīņasspars. Toreiz cilvēki nebija ar akcijām un solījumiem jāmudina doties uz Rīgu, jo tas bija gluži vai pašsaprotams pienākums. Vai mēs, jaunā paaudze, to spētu? Domāju, ka nē. Kāpēc? Jo jaunieši ar katru gadu kļūst arvien lielāki idioti. Mēs nenovērtējam, necienām un pusei dzīve Latvijā jau ir kļuvusi par apgrūtinājumu. Ir tādi, kas jau vidusskolas gados runā par valsts naudas zagšanu nākotnē, daži grib kļūt par politiķiem, tikai tāpēc, ka “tur jau tā lielā nauda grozās”, ir arī daži nākamie ārsti, kas jau tagad domā par “naudu aploksnēs” un apkārtējie veiksmīgi atbalsta, jo “tā taču dara visi”. Ne vārda par pienākumu, ne vārda par pašcieņu un mērķiem, kas dotu labumu visai sabiedrībai. Aug nākamie liekēži, zagļi un meļi, jo tā ir visvieglāk dzīvot. Tas viss pagaidām liek domāt, ka arī nākotnē mēs turpināsim “čakarēt” viens otru.

Pie tam mums ir arī daudz uzpirktu bērneļu, kas skraida pakaļ miljonāru – politiķu bārstītajiem solījumiem un tiek paverdzināti karogu mīdīšanā turpat, kur pirms 18 gadiem mūsu vecāki neļāva krievam savu kāju spert. Brīvības paaudze slēgs vēl vairāk miljonu līgumu, vēl vairāk tērēs un vairāk gribēs, taču kopumā darīs mazāk. Mums vienmēr ir licies, ka stilīgi ir atpūsties, nevis strādāt.

Es nespēju iedomāties simtiem jauniešu stāvam pie ugunskura, sargājot savu galvaspilsētu. Es nespēju iedomāties blondīni ar gela nagiem rokam zemi un veidojam blokādes Rīgas centrā. Bet es spēju iztēloties, kā to darīja cilvēki brīdī, kad manas acis tikai pirmoreiz ieraudzīja pasauli.

Paldies pieaugušie par brīvu, neatkarīgu Latviju. Paldies, ka jūs mums to devāt, taču jūs diemžēl aizmirsāt pašu galveno – iemācīt katram mazajam bērnam patriotismu, cieņu pret savu valsti un arī jūs paši dažkārt sākāt rīkoties pretēji saviem kādreizējiem principiem, rādot sliktu piemēru.

Bet par spīti visam – nekad neaizmirstam, ka mums arvien ir simtiem iemeslu censties, simtiem iemeslu mēģināt dzīvot labāk.

Lai pārdomu pilna šī barikāžu aizstāvju atceres diena!

Undīne Rubeze,
Liepājas 1.ģimnāzijas 12.klases skolniece