Politiķi ir atbildīgi par pašu pieņemtajām normām, tāpēc Saeimas deputāta Venta Kraukļa izteikums, ka “labāk nauda aploksnē, nekā cilvēks pamet valsti”, ir nepieņemams. Neatbalstu to ne kā uzņēmējs, ne kā privātpersona, ne kā mazdēls savai omei ar samazināto pensiju. Manuprāt, tā ir tikai skaļa runāšana, kas izteikta priekšvēlēšanu gaisotnē.

Runājot par nodokļu maksāšanu vai nemaksāšanu, uzskatu, ka tas ir jāveic godprātīgi savu iespēju robežās. Tas var atsaukties gan uz valsti, gan katru cilvēku ilgtermiņā. Ja šobrīd krīzi vai ekonomisko lejupslīdi izmantojam kā ieganstu nemaksāšanai, tas nozīmē, ka atsakāmies no savas nākotnes, jo joprojām nebūs budžetā ienākumu, kam atkal sekos starptautiskie aizdevumi utt. Nauda ir jāpelna gan valstij, gan cilvēkiem. Viena no lielākajām Latvijas problēmām ir mūsu pašu domāšana. Nenoliegsim, ka mums ir egocentriska pieeja: līdzko kaut ko gribam palielināt vai samazināt, tā prātā ieslēdzas “kā es varu to apiet” podziņa.

Nodokļu palielināšanas shēmai mūsu valstī vajadzētu būt sabalansētai, saprotamai un paredzamai. Diemžēl, tā tas nav. Parasti visi tiek noliekti fakta priekšā – jāmaksā tik un tik. Un tas ir muļķīgi! Ir jāveido dialogs ar sabiedrību, ar sadarbības partneriem, ar cilvēkiem, izanalizējot un atrodot optimālo jeb kompromisa ceļu. Gribu mest akmeni arī to sabiedrisko attiecību speciālistu dārziņā, kas strādā nodokļu administrācijas vai nodokļu politikas veidošanas iestādēs. Viņi slikti veido jau iepriekš minēto dialogu. Jājautā, vai krīzi viņi neizmanto, lai parādītu savu politisko retoriku vai demagoģiju? Bieži vien, pamatojot kādu lēmumu, atsaucas uz no konteksta izrautiem cipariem kādā Eiropas Savienības valstī. Atceros, ka kādreiz katram izglītības ministram Latvijā bija savs viedoklis par to, kāda tad izglītības sistēma ir vislabākā. Vienam tā bija ASV, otram Zviedrija, trešam Vācija utt. Bet, ja visi nesanāk pie viena galda un aktīvi nerunā līdz brīdim, kad var pateikt “jā, visu esam izrunājuši un par visu izdiskutējuši, un esam nonākuši pie kompromisa”, tad nekas labs neizveidosies.

Nodokļu sistēmas pareizākais virziens būtu Robina Huda princips: tiem, kam ir vairāk, arī paņemt vairāk. Tātad ieviest progresīvos nodokļus. Lielās kompānijas, kam gada apgrozījums ir vairāki desmiti un simti miljonu latu, un kas ir mūsu klienti un sadarbības partneri, atzīst, ka tas būtu tikai normāli. Ja vēlies dzīvot labi, tad tev par to ir arī jāsamaksā. Protams, viņu interesēs nav iniciēt šādas izmaiņas, taču ja tas tā būtu – viņi būtu gatavi maksāt, jo tā ir biznesa domāšanas ABC. Ņemot par piemēru kaut vai citu valstu pieredzi attiecībā uz automašīnām, redzam: jo labāks tavs braucamais, jo vairāk arī jāmaksā valsts nodevās. Un tas ir tikai normāli!

Uzskatu, ka PVN palielināšana bija neapdomīgs gājiens. To var izsecināt ikviens, kurš apguvis pamata ekonomiku septītajā un astotajā klasē. Vai nu nodokļa veidotāji par to ir aizmirsuši vai arī viņiem ir slikti padomdevēji (retorisks jautājums)? Bet varbūt pie vainas ir nepamatoti augstais pašapziņas līmenis un viņiem šķiet, ka saprot no tā pilnībā visu. Starp labu politiķi un labu ekonomistu ir liela atšķirība.

Runājot par pēdējās nedēļās kārtējo reizi aktualizēto jautājumu – lata devalvāciju, uzskatu, ka vilciens ir aizgājis, un tur neko vairs nevar darīt. Vajadzēja/nevajadzēja to veikt, iespējams, pirms gada. Tagad tas būtu pilnīgi garām!