Tuvojas divi patriotiskie svētki – Lāčplēša diena un
18.novembris. Kaut gan vēsturiski 18.novembris bija vispirms – 1918.gadā, bet
11.novembris – 1919.gadā.

11.novembris ir diena, kad atceramies karavīrus, kuri
izcīnīja Latvijas brīvību. Diemžēl cilvēki aizmirst šos notikumus. Bet tautai,
kas nezin savu vēsturi, nav nākotnes. Tādēļ katru gadu stāstu un nepaguris turpināšu
stāstīt par to, ka ir jāatceras karavīri, ir jāiet lāpu gājienā, ir jādedzina
uguntiņas, lai karavīru dvēseles redz, ka mēs, viņu pēcteči, atceramies un
novērtējam to, ka viņi izcīnīja brīvību tālajā 1919.gadā. Ja viņi to nebūtu
darījuši un spējuši, kas zina, kā tagad būtu.

18.novembri vēsturiski nereti uztver neviennozīmīgi, kaut ir
pilnīgi skaidrs, ka tā ir Latvijas Republikas proklamēšanas gadadiena vai,
vienkāršāk runājot, Latvijas dzimšanas diena. Par to, kā dzima Latvija, nupat stāstīju
jaunsargiem. Par to, kāpēc tas vispār varēja notikt. Daudzi nezina, ka pēc
Pirmā Pasaules kara, vienkārši izsakoties, Eiropā bija juceklis un abas
lielvaras, kas mūs līdz tam bija okupējušas, bija aizmirsušas par mums, jo tām
bija savas problēmas. Tāpēc latviešiem bija iespēja un viņi to izmantoja. Un
cepuri nost to cilvēku priekšā, kuri iedomājās, ka to varētu darīt, jo savādāk,
iespējams, tagad nebūtu brīvas Latvijas.

Ikdienā par vēsturiskajiem notikumiem stāstu saviem
audzēkņiem – jaunsargiem. Tā ir mūsu nākotne. Viņiem tas ir jāzina. Tautai ir
jāzina savi varoņi – Oskars Kalpaks, ģenerālis Jānis Balodis, bieži vien pat
vēstures grāmatās aizmirstais ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš bija viens no
lielākajiem stratēģiem, kas izplānoja atbrīvošanās cīņas. Jauniešiem jāzina
vēsture, jo tad viņi spēs novērtēt to, kas mums ir šodien.

Kaut gan jauniešiem ir ļoti grūti to saprast, jo viņi ir
dzimuši brīvā Latvijā un viņiem tas liekas pašsaprotams, ka valsts ir brīva un
savādāk nemaz nevar būt. Mūsu paaudze, kas padzīvojusi padomju okupācijas režīmā,
tā saucamajos krievu laikos, mēs spējam novērtēt Latvijas brīvību. Tādēļ mums
šī vēsts, ka viņi dzīvo brīvā valstī, ka var skolā mācīties latviešu valodā, ir
jāaiznes līdz jauniešiem.

Jā, mani audzēkņi jaunsargi, kuriem stāstu par vēsturiski
svarīgajiem notikumiem, ir tikai neliela daļa jaunās paaudzes, taču man ir
milzīgs gandarījums par paveikto, par atpakaļsaikni. Jo esmu pārliecināts, ka
viņi dosies lāpu gājienā, aizdegs svecīti, pieminot karavīrus.

Arī skolās par šiem notikumiem ir jārunā. Protams, tiek
apgūta Latvijas vēsture, taču tieši šobrīd, novembra sākumā, par šiem
notikumiem būtu jārunā pastiprināti. Priecājos, ka vismaz daļa zina par
tālajiem notikumiem.

Pirmais, ko jautāju nodarbībās: vai jaunieši zina, kas ir
Lāčplēsis? Nākas dzirdēt arī dažādus brīnumus – sākot ar alus šķirni un beidzot
ar cilvēku, kurš plēš lāci. Bieži vien neaizdomājas arī par to, kāpēc Lāčplēša
dienai ir tieši šāds nosaukums. Taču jāatceras, ka lāču plēsēji nepiedalījās
Brīvības cīņās. Tā tomēr ir latviešu tautas leģenda, vēlāk Pumpura eposs
”Lāčplēsis”, kas simbolizē latviešu tautas, karavīru cīņu par brīvību.