Velta Dilēviča: Liepājnieki ir slinki etnogrāfisku lietu pircēji
Velta Dilēviča, studijas “Latva” meistare
Līvas ciema svētkos piedalos jau ceturto reizi. Pagājušajā gadā nebiju. Un labi vien, ka tā, jo ļoti stipri lija lietus. Šogad arī domāju: nākt vai nenākt, jo mēs strādājam uz etnogrāfiju un liepājnieki ir slinki etnogrāfisku lietu pircēji.
Etnogrāfijas saknes Liepājā nav tik dziļas. Turklāt Liepāja ir salīdzinoši liela pilsēta un kultūrvide ir dažāda. Piemēram, salīdzinot ar Alsungu. Tur var aizbraukt uz gadatirgu un dažās stundās izpārdot gandrīz vai pusi galda. Jo tur vide ir tendēta uz etnogrāfiju.
Bet Liepājā kultūrvide ir ļoti dažāda. Cilvēki baidās savu etnogrāfisko gaumi izpaust. It kā jau mums tuvākas ir Nīca un Pērkone, bet, iespējams cilvēkiem kultūras izglītība nav tik dziļa, dažs pat īsti neizprot: viņam Pērkone, vai Nīca.
Dažs vispār ir no citurienes – Durbes, Bārtas vai vēl citas vietas. Cilvēki pat īsti nezina savas saknes, nav izdomājuši, no kurienes ir. Un līdz ar to baidās.
Viens no iemesliem ir tas, ka Liepājā tomēr liela daļa ir krieviski runājošie. Cilvēki līdz ar to nav noslāņojušies uz kaut ko konkrētu. Un līdz ar to šī dažādība neļauj izpausties.
Vēl viena lieta ir arī tas, ka etnogrāfiskās lietas nav lētas. Tas arī nosaka, ka negribas varbūt iegādāties kaut ko lētu. Bet, ja gribas kaut ko pamatīgu, tas atkal ir dārgs.
Bet mēs cenšamies mācīt, cenšamies pasākumos tomēr iet ar tautastērpiem. Arī uz baznīcu ejot, cenšos ģērbt tautastērpu, kaut gan tas daudziem lec acīs. Bet lai lec! Varbūt tieši tā arī vajag. Cenšamies vismaz mazliet etnogrāfisko kultūru nest.
Mēs uz pasākumiem, tostarp Līvas ciema svētkiem, nenākam, lai nopelnītu. Nākam, lai parādītu, ka Liepājā vispār kaut kas tāds ir, ka Liepājā etnogrāfiskas lietas var nopirkt, pasakām savu adresi, kur mūs var atrast ikdienā. Jo mēs piedāvājam kvalitatīvu preci, vietējo meistaru darinājumus, lielas no dabīgiem materiāliem.
Meistariem un tirgotājiem, kuri ierodas uz pasākumiem, tostarp Līvas ciema svētkiem, pirmām kārtām tā ir atpazīstamība. Ar tirgošanos šādos pasākumos parasti ir tā, ka pārtika ir tā, kas aiziet uz urrā. Pārējais piedāvājums lielākoties ir atpazīstamībai, kaut, protams, kaut ko jau arī ietirgojam. Nav tā, ka neko un nemaz.
Turklāt tirgotājs var izvērtēt, par ko ir lielāka interese, par ko – mazāka. Lai nākamajās reizēs zinātu, kas tieši konkrēto tirgu interesē. Dalība pasākumos noder jebkurā gadījumā.
Liela daļa Līvas ciema svētku apmeklētāju ir nevis pircēji, bet vārda vistiešākajā nozīmē apmeklētāji. Bet arī tas ir ieguvums. Tieši ekskursijā nākot un paklejojot, cilvēki ierauga lietas, ko iepriekš varbūt mūžā nav redzējuši, piemēram, saktas, jostas, villaines vai vainagus. Turklāt šie pasākumi ir iespēja visus šos priekšmetus ne tikai redzēt, bet arī aptaustīt, pamērīt, uzlaikot.
Ir jau arī darinājumi no lina, keramikas, trauki, pinumi, ko citādi, nenākot uz Līvas ciema svētkiem, cilvēka varbūt pat neieraudzītu un nezinātu, ka tādi ir.
Galvenais arī apmeklētājiem ir nevis iepirkšanās, bet redzesloka paplašināšana. Noteikti!