Viss slēpjas vajadzībā. Vai mums ir nepieciešama šī sadraudzība, cilvēku kopums konkrētā teritorijā uz planētas Zeme? Vajag padomāt, ko tas katram nozīmē. Un, ja ir vajadzīga, tad vajag par to rūpēties tikpat ļoti, kā par savu māju, dzīvokli, jebkuru savu atbildības lauku, kas ir mazāki par valsti. Tas ir patikšanas jautājums, tā ir iemīlēšanās savā zemē. Ja mums to vajag, tad mums būs. Ja ne, tad acīmredzot kādam, kuram vajag vairāk, tam būs.

Protams, tagad mēs sastopamies ar ārkārtīgi lielu egocentrismu. Cilvēkiem negribas domāt par sabiedriski nozīmīgām lielām lietām. Centrā izvirzītas cilvēka tiesības, ar tām saprotot manas personīgās tiesības, kas paredz labumus man, nevis cilvēka tiesības kā tādas, kas varētu mūsu pasauli padarīt vienlīdzīgāku un labāku.

Vesela paaudze ir uzaugusi miera apstākļos. Tai nekad nekas nav ticis atņemts. Tā nav piedzīvojusi brīnišķīgās pārvērtības – barikādes.

Es zinu un saprotu atšķirību, kā bija un kā ir tagad, un negribētu vairs tā, kā bija. Taču šai paaudzei pietrūkst konteksta, nav sajūtas, ka kādreiz kaut kas bijis liegts vai atņemts, tai skaitā brīvība. Lielais upuris, kas tika nests brīdī, kad notika varas transformācija, visiem bija saprotams, bijām ar mieru daudz ko paciest, lai būtu labāk.

Tagad situācija ir citāda, un cilvēks kā personīgās brīvības apdraudējumu uztver epidemioloģiskos ierobežojumus. Gluži kā es toreiz uztvēru Padomju Savienības uzliktos ierobežojumus. Viņš atkal ir gatavs iet uz ielām un cīnīties. Bez pretmeta, pret ko cīnīties, laikam nevar.

Savas zemes mīlestība tomēr ceļas arī no zināšanām par vēsturi, kultūru, par tautas vēstures līkločiem, par personībām, starp kurām bijuši gan izcili cilvēki, gan mērgļi un draņķi. Jāzina, uz kādiem ideāliem viņi gāja un kāpēc pievīlās. Ja to nezina, var ļoti kļūdīties vērtējumos.

Katram cilvēkam vajag pieslēgties sakņu sistēmai, citādi mēs esam tādas lapiņas, kas dzīvo tikai vienu sezonu. Mums ir jābūt kaut kam citam.

Lapas ir tie mirkļi, kad uzzied mūsu radošums un palaižam to gaisā, taču tas notiek tikai tāpēc, ka esam sakņojušies. Nedrīkst sakņu sistēmu bojāt, neapdomīgi rakt grāvjus riņķī, jo koks var nobeigties. Pret grāvju racējiem ir jācīnās.

Valstij ir iespējas lietot varu, tas liekas kaut kas baigs. Taču ir jāatceras, ka valsts ir vienošanās. Varbūt šī nav pati labākā vienošanās, bet neko citu šobrīd nevaram izdomāt. Tad to vajag novērtēt.

Vilis Daudziņš, aktieris