Pirms gadiem divdesmit mums bija ticība, ka Latvija spēs savu sapni piepildīt. Kāds bija šis sapnis? Brīvība. Demokrātija un cilvēki ar gaišām domām ticēja, ka spēs dzīvot labāk, ja būs atguvuši savu valsti. Demokrātiski runās un rīkosies valstiski.

Nebija aizmirsušies pāridarījumi un sāpes, daudziem padomju vara bija atņēmusi visu – ticību, mājas, ko nojauca progresa vārdā, zemi, lai vienuviet sapakotu ļaužu mantību kolhozos, sapņos rādījās pelmeņi un desu rindas, nedrīkstēja satikt tuviniekus, kas bija aizrauti svešumā, puiši kalpoja dienestā tā vietā, lai ātrāk apgūtu amatus un iekļautos tautsaimniecībā. Lai sajauktu tautas un nācijas, bija labi izstrādāta stratēģija un piecgadu plāni. Ar baiļu glanci visam pāri sarkanie karogi un parādes. Latvijas valsts bija iznīcināta, bet pamatakmeņi – piederība Latvijai – kultūra un valoda – saglabājās. Par spīti svešai ideoloģijai un pārspēkam, arī Latvijas vēsture saglabājās. Valsts bez vēstures nevar izdzīvot arī šodien.

1918. gada 18.novembris – Neatkarīgas Latvijas proklamēšana. Savas valsts veidošana, karš, bads, darbs, bezdarbs, čaklums, slinkums, intrigas, ģimenes svētki, tautas sadziedāšanās, kultūra un māksla, politikā Latvijas vāciešu aizceļošana 1939. gadā, okupācijas fakts – Latvijā iemaršē Sarkanā Armija un rezultāts baiss. 1940. – Baigais gads, rafinētā ienācēju trakošana Latvijā – lai sabradātu Latvijas valstiskuma saknes – tautas izsūtīšana uz Sibīriju, daudziem bēgļu gaitas pār jūru. Mītnes zemes latviešu tautai ir visās pasaules malās – Austrālijā, Amerikā, Zviedrijā, vietas, kur Tēvzemi tolaik zaudējušie latvieši dzīvo joprojām.

Karš, kā strīdus iemesls, līdz šim kā melna nāves svītra apmests un katru gadu tiek žņaugts katram latvietim ap kaklu – taču vēsturiski smago brīžu uzskaitījums ir gana garš – Latvijas valsts zaudējums, karā nogalēto dēlu un vīru zaudējums, tam visam klāt izpostītas pirmskara Latvijā iekoptās saimniecības, un padomju varai neuzticamo, inteliģences vai vienkārši strādīgo ļaužu atkārtota izsūtīšana uz Sibīrijas ziemeļu plašumiem. Lai ērtāk daudziem būtu iekārtoties pēckara iegūtajās teritorijās, Latvijai pagājušā gadsimta otrā puse visapkārt apvilka militāro tīklu un nepārvaramu ideoloģijas žogu. Cenzēta kultūra un bezierunu Latvijas valstiskuma noliegšana un mutes turēšana ciet. Sarkanbaltsarkanā karoga iznīcināšana apziņā, simbolu pārzīmēšana un jaunas svinamdienas, Kosmonautikas dienu ieskaitot, iepretī latviskumu simbolizējošo pieminekļu apgānīšana un padomju militāristu dzeloņdrāšu stīgas – tepat jūras malā uzecētā smilts un fosfora dzintara ieviešana starp dzintargraudiem kā Liepājas nacionālā valūta. Izskoloti padomju garā, atguvuši brīvību, 2011. gada novembrī apmulsuši vērojam, kā tiek veidota sabiedriskā doma par krievu valodu kā otru valsts valodu.

Šodien pieņemam dzīvi brīvā valstī kā pašsaprotamu, demokrātisku procesu, cilvēki pierod, ka dzīve rit politizēti. Gadalaiku ritējumu nereti pietuvina īres maksām, nodokļu kāpinājuma vai apkures uzsākšanas datumiem. Kultūra sadrumstalota politiskajos labirintos, darbojas divas mediju telpas – nacionālo kultūru un latvisko identitāti mums atkal jāuztver kā kaut ko glābjamu un sargājamu, bet daļai krieviski runājošo nevietā jāvaid par diskrimināciju.

Pat visdemokrātiskākā iekārta vienmēr uzrāda pamatnācijas mentalitāti un saknes. Lai kādu jucekli nevēlētos ieviest Latvijā, politiķis parasti runās tajā valodā, kādā runāt ir izdevīgi. Vārds ”brīvība” ir katra cilvēka spēja pieņemt vēsturi, saprast šodienu un lūkoties nākotnē. Un ieraudzīt, ka Latvija ir brīva valsts un tās pamatnācija joprojām ir latvieši.

Zigmunds Bezmers