Daiļdarbs. Juris Bērziņš, divmetrīgs, plecīgs vīrs ar gaišzilām acīm un ziemeļnieka blondo matu cekulu baudīja bezrūpīgās pensionāra dienas. Sieva Ieva apkopa iemīļotās puķu dobes, zemeņu lauciņu, sīpolloku, ķiploku, diļļu un gurķu vagas. Kartupeļus par niecīgu cenu pirka pie kaimiņa Osvalda, kurš, būdams spēka gados, izmantojot Eiropas finansējumu, sapircies jaunāko tehniku no Zviedrijas, spēja pastāvēt Eiropas tirgū.

”Bērziņi” arī skaitījās zemnieku saimniecību sarakstos, bet ar zemes aparšanu, federēšanu, ecēšanu un labības sēšanu vai kartupeļu stādīšanu nenoņēmās. Kolhozam likvidējoties, Bērziņš privatizēja traktoru ”Belarus” un zāles pļāvēju. Bērziņam piederēja no tēva mantoti divdesmit hektāri aramzemes un meža nogabals. Rudeņos viņš uzara pleķīti dārzeņu tiesai, bet pārējās platības atstāja atmatā. Tomēr saimnieks nepieļāva, lai atmata aizaugtu ar nezālēm, usnēm, dadžiem, latvāņiem. Pusi no atmatas izmantoja ganībām, otru pusi nopļāva lopbarībai ziemā, saņemot arī atlīdzību no Eiropas fondiem par vides sakopšanu.

”Lai atpūšas zemīte, gana tā noplicināta kolhoza laikos, katru gadu arta un ecēta, mākslīgajiem mēsliem barota,” noteica Juris. ”Arī mēs, sieviņ, atvilksim elpu. Trīsdesmit gadus gājuši kolhoza darbos. Tu kā zootehniķe rūpējies par tūkstošiem govslopu ēdināšanu, es kā kolhoza vadītājs par tūkstošiem traktora sējumu apkopšanu un ražas novākšanu. Tagad tavā aprūpē Brūnaļa, Raibaļa un aitu bariņš, manā – pleķītis ar dārzeņiem. Lai arī pensijas mums nav lielās, bet laukos, savās mājās, trūkumu necietīsim. Arī dēls Leons vajadzības reizē atbalstīs mūs,” optimistiskā tonī noteica Juris.

”Leonam sava ģimene jādibina. Cik ilgi viņš īrēs istabiņu pie saimnieka? Rīgā spekulanti dzīvokļiem pacēluši tādas cenas, ka jauniešiem jāņem kredīts bankā, lai nepaliktu bez pajumtes. Bankas uzskrūvējušas tādus peļņas procentus, ka maksāsi visu mūžu, līdz dzēsīsi parādu,” iebilda Ieva.

”Mīļo sieviņ, tas ir labi, ja pilsētas dzīves dārdzība pieaug. Varbūt jaunie pēc skolu beigšanas, tostarp arī mūsu Leons, atcerēsies tēva mājas un nāks dzīvot uz laukiem, lai modinātu mūsu zemīti no miega. Rīgā cilvēki sablīvējušies kā siļķes mucā. Nesaprotu, kas tur viņus saista. Kad vasarā biju aizbraucis ciemos pie Leona, knapi izturēju divas dienas. Viņš man izrādīja Melngalvju nama greznību, Doma baznīcu, aizveda uz teātri, pabijām kādā modernā gleznu izstādē. Sutoņa, sviedri lija aumaļām, drūzma un stress. Leons centās mani pierunāt palikt uz slaveno ārzemnieka Džo Kokera koncertu. Es nakti nevarēju gulēt, jo automašīnu un tramvaja trokšņi drebināja nama un istabas sienas kā zemestrīce. No rīta lūdzos, lai ved mani uz staciju.”

Iezvanījās mobilais telefons, kuru Leons nesen uzdāvinājis. Tālrunis atskaņoja melodiju ”Rīga dimd, Rīga dimd…”, un Juris steidzās koridorā, kur tālruni bija atstājis svārku kabatā. Tikai pēc ilgākas meklēšanas sadabūja brēkuli svārku sānu kabatā.

”Zvanīja Leons un teica, ka tuvākajā laikā atbrauks iepazīstināt ar vedeklu, konkrētu dienu pateikšot vēlāk,” Juris priecīgs paziņoja Ievai.

”Kāda vedekla!” iesaucās Ieva. ”Leons taču nav precējies! Atkal kārtējā merģele būs samulsinājusi mūsu Leonu. Kādi tikumi, kādas tradīcijas tagad valda sabiedrībā!”

”Atceries, Leon, mūsu kāzas! Cik skaista un svēta pirmā nakts gultā! Tolaik reti kurš jaunais pāris pirms laulības ielaidās tuvās attiecībās. Iešu sakārtot Leona istabu, uzklāšu gultu ar tīriem palagiem.”

Juris brīnījās par sievas klīrīgumu un aizspriedumu ”pirms kāzām nē un nē”. Viņš, jauns un brīvs būdams, bija ne vienu vien skuķi samīlējis, pavadot pēc ballītes mājās. Ieva ar savu atturību ievilināja viņu laulības ostā. Tāpēc viņš nenosodīja Leona rīcību – gulēt ar sievieti bez laulības ceremonijas.

”Ir pagājuši tūkstoši gadu, kopš sarakstīta Bībele. Īsta mīlestība bieži sarauj laulības saites kā bezdelīga lidojumā zirnekļa tīklus. Tagad laulības vietā starp partneriem tiek noslēgti līgumi par mantas piederību. Ģimenes dzīve balstīta uz mantiskajām interesēm un seksu. Bizness ir sagrābis cilvēkus kā velns grēcinieka dvēseli,” prātoja Juris.

Pa to laiku Ieva slaucīja putekļus no mēbelēm, savāca kumelītes, piparmētras, liepziedus un apiņus, kas kopš vasaras žāvējās Leona istabā uz grīdas. Tējas zāles sabēra maisiņos un uznesa bēniņos. Pie sienas karājamies kā Pikaso glezna palika Jāņu vaiņags, kuru Ieva pinusi no ozolzariem, no simtgadīgā ozola, kas audzis ”Bērziņu” lauku sētas koku alejā. Istabas sienas un mēbeles, piesūkušās ar jāņuzāļu, kumelīšu, piparmētru smaržām, dvašoja pēc vasaras. Noklājusi gultu ar baltiem, izgludinātiem linu palagiem no pūra lādes, Ieva atcerējās, ka pēc pirmās nakts mīlēšanās kāzinieki, dziedot apdziedāšanas dziesmas, meklēja asins traipus uz palaga apliecinājumam viņas nevainībai. Un kāzinieki nebija vīlušies. Juris bija saņēmis viņas nevainību, sirdi, roku, uzticību uz mūžu. Ir pagājuši trīsdesmit gadi. Dēls Leons, nesen beidzis Lauksaimniecības universitāti, ieguvis bakalaura grādu, ieradīsies ar līgavu. Viņi gulēs tajā pašā koka gultā, kur pirms trīsdesmit gadiem gulēja viņa un Juris.

Vietējā avīzē Ieva nesen izlasīja kādas cienījamas žurnālistes rakstu. Tajā apgalvots, ka Latvijā vairāki tūkstoši jauniešu devuši zvērestu līdz kāzām saglabāt nevainību. Žurnāliste bažījās, ka šiem jauniešiem bieži vien jāsaņem nievas, izsmiekls un ņirgāšanās sabiedrībā, kurā valda visatļautība un dzīves baudīšanas kults.

”Toties šīs augstās ētikas tradīcijas atjaunošana pasargā jauniešus un viņu bērnus no veneriskajām slimībām. Dievs soda izvirtuļus. Arī Latvijā izplatās sevišķi smaga, praktiski neārstējama slimība – imūnsistēmas deficīts, kā biedinājums tiem, kas ņirgājas par tikumību un tiklību,” sprieda Ieva, mazgājot grīdu Leona istabā.

Kamēr Ieva tīrīja Leona istabu, Juris gāja pārlūkot zemes robežas. Viņš cerēja, ka Leons pēc augstskolas nāks saimniekot ”Bērziņos”. Jurim bankā uzkrājusies krietna naudas summa, ko dāvināt dēlam traktora un kombaina iegādei. Agronoma zināšanas, divdesmit hektāri labas aramzemes, pietiekoša meža platība, un mazs kapitāls var kļūt par stabilu bāzi biznesam. Latvijā esot atļauts audzēt augus, no kuriem varot izgatavot narkotikas. Tauta to dēvē dažādi – par marihuānu, vienkārši par zālīti. Vieglās narkotikas Latvijā pilnīgi legalizētas jau trīs gadus, bet to audzēšana vēl tikai uzņem apgriezienus.

Palūkojies uz plašo, kolhoza laikos meliorēto līdzenumu, Juris nolēma aiziet mežmalā, kur, ganu zēns būdams, bija uzcēlis būdu no egļu zariem un kārklu klūgām. Pa būdas lodziņu varēja pārredzēt ganības un ganāmpulku itin kā mācītājs no kanceles savas draudzes avis. Lietainās, drēgnās dienās būda noderēja patvērumam no vējiem un aukstuma. Norā jūnijā nogatavojās meža zemenes. Ar saldajām ogām mielojās gan Juris, gan viņa draugs Edgars. Edgars tagad dzīvo Rīgā. Viņvasar Jāņos atbrauca ciemā. Viņi kopīgi izstaigāja bērnības takas, atcerējās saulainās vasaras, kad, bruņojušies ar lokiem un bultām, meža biezoknī spēlēja mohikāņus. Ejot ganu gaitās, Jurim bija jāceļas reizē ar saullēktu un augu dienu jāgana lopiņi, ja neuznāca negaiss vai karstās vasaras dienās lopi nesāka bizot, bēgot no dunduriem, mušām un knišļiem kūtī. Jurim ganu gaitas saglabājušās atmiņā romantiskas, gaišas un piedzīvojumu pilnas. Tajos laikos dzimtajā pagastā nebija elektrības, un katram zemkopim, kam piederēja ganāmpulks, vajadzēja ganu. Kaimiņu saimniekiem bērnu nebija, un viņi algoja ganu – Edgaru, ar kuru Juris sadraudzējās. Kaimiņu ganības sagadījās blakus un piegūla mežam. Te, mežmalā, draugi pavadīja mūža skaistākās vasaras, iemīlot dabu, sapņojot par nākotni, lasot grāmatas par tāliem ceļojumiem, pirātu kuģiem un laupītājiem. Tagad ganu profesija nav pieprasīta. Elektriskais gans ir izkonkurējis jauniešiem tik veselīgo nodarbošanos. Tagadējās paaudzes lauku jaunieši daudz zaudējuši no tās romantikas, ko bērnībā izjuta Juris, izbaudot saullēktus, vasaras svelmi, pērkona negaisus, meža šalkas, tiešo saskari ar dabu. Tagad tādas izjūtas uzskata par sentimentālām. Varbūt tāpēc daudzus jauniešu māc garlaicība, ideālu un mērķu trūkums, tieksme apreibināties ar alkoholu un vieglajām narkotikām.

Juris, nonācis mežmalā, apsēdās uz bērza celma, kas sendienās kalpoja par sēdekli būdiņā. Celms apaudzis ar sūnām un piepēm.

Juris sajuta svārku kabatā drebināmies līdzi paņemto telefonu un saklausīja ”Rīga dimd, Rīga dimd…” Leons paziņoja, ka rīt ar pirmo autobusu divatā ar Ingu ieradīsies laukos uz dažām dienām. Juris steidzās mājup, lai pavēstītu šo ziņu Ievai.

Vakarā vecīšiem nenāca miegs. Viņi ilgi runāja par nākotnes plāniem cerībā, ka Leons uzņemsies saimnieka lomu ”Bērziņos”.

”Leona istabā uz galdiņa pie gultas noliku Edvarda Virzas romānu ”Straumēni”. Varbūt jaunie pirms aizmigšanas palasīs šo brīnišķīgo daiļdarbu. Cik laimīgi dzīvojuši lauku ļaudis pirms simts gadiem! Kāda sirsnība un saticība valdījusi cilvēku starpā! Kāda harmonija ar dabu un gadalaikiem!” sajūsmināta stāstīja Ieva.

”Jā, dārgā sieviņ, toreiz bija citi laiki. Tas viss ir aizgājis pagātnē, izpostīts, iznīcis. Revolūcijas un kari ir pārveidojuši cilvēkus, viņu raksturus un intereses. Diemžēl šīs pārvērtības notikušas uz cilvēku morālās degradēšanās rēķina. Ļaudis kļuvuši neiejūtīgi, egoistiski, mantkārīgi, varas un slavas kāri. Kā vēsta laikraksti un radio, nesen kāds jauneklis Amerikā iegājis lielveikalā un sācis šaut uz cilvēkiem. Nošāvis astoņus un pats izdarījis pašnāvību. Atvadu vēstulē uzrakstījis, ka ar šādu rīcību viņš ir gribējis kļūt slavens. Arī pie mums Gulbenē pirms trim gadiem kāds jauneklis bērnudārzā ar nazi nogalinājis bērnus un audzinātāju, motivējot savu rīcību ar cerībām kļūt slavenam. Vecās cilvēciskās vērtības tiek atmestas, tā vietā sludināta visatļautība, baudkāre, izvirtība. Ļaunais, sātaniskais ģērbies visatļautības brīvības vestē – soļo pa pasauli. Ļaudis vairs neatšķir labo no ļaunā, Dievu no sātana. Blaumaņa, Virzas, Poruka un citu pagājušā gadsimta rakstnieku darbus lasa tikai sentimentāli vecīši, kā mēs divi. ”Kauja pie Knipskas”, cīņa starp Buņģi un Cibiņu izvērsusies plašumā. Katru ziemu Rīgā un citās lielajās pilsētās Latvijā nosalst simtiem bomžu. Laukos vēl saglabājusies līdzcietība un cilvēciskais siltums”, savas domas un izjūtas izteica Juris un, noglaudis Ievai galvu, novēlēja saldu dusu, pagriezās uz labajiem sāniem un aizmiga.

Ieva ilgi prātoja – ko likt galdā ciemiņiem, kāda izrādīsies vedekla?

Rīts atnāca saulains un silts. Bezvējš. Klusums. Varēja sadzirdēt dārzā krītam ābolus rasotajā zālē. Juris nokāva vistu, Ieva cepa un šmorēja. Neaizmirsa arī biezpiena rausi, Leona mīļāko ēdienu.

Tieši pusdienlaikā pieturā ar nosaukumu ”Bērziņi” piestāja zilais autobuss. Atbraucējus Juris sagaidīja pagalmā. Nobučojis dēlu un vedeklu, viņš aicināja ciemiņus istabā. Vedekla Inga, slaida blondīne, izrādījās izpalīdzīga. Sasveicinājusies ar Ievu, nomazgājusi rokas, palīdzēja Ievai klāt galdu, stāstīja par nodomiem doties peļņā uz Londonu.

”Lielveikalā strādā draudzene Rita un sola mani iekārtot darbā par kasieri. Esmu beigusi svešvalodu fakultāti un ieguvusi angļu valodas skolotājas diplomu un maģistres grādu. Protams, Londonā skolotājas darbu nedabūšu, bet, strādājot par kasieri, nedēļā pelnīšu pieci simti angļu mārciņu. Mēnešalga kā mūsu valdības ministram!” tērgāja Inga.

Ievas sirds sažņaudzās kā stenokardijas lēkmē, rokas sāka drebēt, glāzes uz paplātes skanēja kā kapličas zvans kapsētā. Viņa klausījās vedeklas čalošanu, skatījās uz viņas rokām, garajiem, tumši krāsotajiem nagiem un domāja: ”Ar tādām rokām var tikai naudu skaitīt, nevis govis slaukt. Nesaprotu, kam vajadzīgi tik gari nagi. Varbūt, lai vīram bužinātu matus ķemmes vietā un diktētu savu gribu.”

Pēc brīža Ieva bikli pajautāja: ”Kādi plāni Leonam?”

”Leons brauks līdzi koledžā apgūt maģistra grādu. Viņš turpinās studēt, un es viņam palīdzēšu materiāli sasniegt iekāroto mērķi. Kad Leonam būs maģistra grāds, kādu gadu pastrādāsim Londonā, sapelnīsim naudu dzīvokļa pirkšanai Rīgā.”

Kamēr sievietes klāja galdu, vīrieši Leona istabā apsprieda Leona turpmākos nodomus, kas ļoti līdzinājās Ingas stāstījumam. Nelīdzēja ne Jura sakrātais kapitāls, ne vieglo narkotiku biznesa perspektīvas, kādas prata iztēlot vecais. Dēls kategoriski atteicās arī ņemt naudu ceļojumam uz Londonu.

Pateicies tēvam par labiem nodomiem, teica: ”Tēvs, es neesmu atraitnes dēls, kas pirms simts gadiem ar klabošu vilcienu brauca uz Ņevas krastiem pēc gaismas un izglītības un trūkumā mira no diloņa. Es ar lepnu lidmašīnu lidoju pie Temzas, un mani pavada vistuvākā būtne Inga. Mēs ceram, ka mūsu sapņi piepildīsies un mēs atgriezīsimies Rīgā gan garīgi, gan materiāli bagātāki.”

Pie pusdienām vecīši un jaunais pāris iebaudīja arī no saldenās pudeles, sarunas raisījās par pagātni, tagadni un nākotni.

Otrās dienas pēcpusdienā Juris pavadīja jauniešus līdz autobusa pieturai. Gaidot zilo autobusu, dzirdēja klaigājošo dzērvju kāsi, kas sekoja saulei zilajos debesu atvaros.

Juris, apkampdams dēlu, teica: ”Es ceru, ka jūs, tāpat kā šīs dzērves, atgriezīsieties savā dzimtenē, lai te mācītu savus bērnus tāliem lidojumiem. Smilšainais dzintarjūras krasts un mēs ar Ievu gaidīsim jūs veselus un laimīgus. Ceļa maizei dodu jums brīnišķīgo romānu ”Straumēni”, lai tas atgādina jūsu saknes, no kurām jūs esat auguši.”

Zilais autobuss aizripoja pa putekļaino lielceļu, atstājot aiz sevis šķebīgu benzīna smaku. Juris sadrūmis devās mājās pa vectēva stādīto ošu aleju, kuras galā stāvēja simtgadīgs ozols.

ANTONS KREICS 

__________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].