Viena lieta ir bērnības aizraušanās, bet kuru cilvēku uzskatāt par savu pirmo rokdarbu skolotāju?

– Mācījos Raiņa 6. vidusskolā. Meiteņu darbmācības, kā tolaik šo stundu sauca, skolotāja bija Rita Pogoska. Bija arī viņas vadīts pulciņš, un ļoti, ļoti ieinteresējos. Adījām, batikojām, mezglojām un darījām vēl daudz ko citu interesantu, ko skolotāja mācīja.

Kad vajadzēja domāt, ko darīšu pēc pamatskolas, pēc 8. klases, tētis iedrošināja, lai stājos Mākslas skolā. Tur bija rokdarbu un aušanas nodaļa. Mani, pašai par lielu brīnumu, uzņēma.

Tolaik Liepājas Mākslas skola saistījās ar daudz lielāku brīvību, neatkarību nekā parastās vidusskolas.

Mums bija viss – mācīšanās, strādāšana, radošums un ballēšanās!

Ļoti priecājos, ka tētis tomēr mani sapurināja un iedrošināja stāties Mākslas skolā. Tā nu tajā tekstilā esmu līdz ausīm iekritusi…

Reizēm domāju, kā gan dzīve būtu izvērtusies, ja nebūtu aizgājusi pa šo ceļu. Varbūt mācītos par dakteri.

– Ko deva skola?

– Vispirms iespēju būt kopā ar spilgtām tā laika personībām. Piemēram, ar Rihardu Rubīnu, kurš mācīja vēsturi un vienkārši… domāt. Albertu Eglīti, kura mākslas vēstures stundas bija aizraujošs ceļojums mākslas un vēstures pasaulē, Dainu Galakrodzenieci, kura bija jauna, radoša skolotāja un deva pirmo izpratni par krāsām.

Patiesībā visi skolas skolotāji bija izcilas personības un no katra varēja kaut ko mācīties.

Regulāri reizi mēnesī visi, kas mācījās Mākslas skolā, brauca uz Rīgu, uz dažādām izstādēm. Lietišķā māksla tolaik, septiņdesmito gadu nogalē, astoņdesmitajos, bija topā! Mūs veda gan uz dažādām filmām, gan teātra pieņemšanas izrādēm, ko atļāva skatīties par velti.

Atceros, man un citiem no skolas 4. kursa audzēkņiem prakse bija Ļeņingradā, tagadējā Pēterburgā. Uz turieni lidojām ar lidmašīnu. Ermitāžu un citus muzejus izstaigāju krustu šķērsu.

Īpašs laiks bija skolas skates, kad vajadzēja atrādīt darbus. Bieži vien viss notika pēdējā brīdī un, lai naktīs pirms skates neaizmigtu, strādājām vairākas meitenes kopā pie kādas mājās vai arī skolā.

Vēl īpaša lieta, kas mūs, Mākslas skolas audzēkņus, atšķīra no citiem, mums nevajadzēja obligāti valkāt zilās krāsas skolas formu. Tad nu arī apģērbā izpaudāmies visādos veidos un rokdarbu prasmes bija cieņā.

Ja kāda meitene tika pie ārzemju modes žurnāla, tad metāmies kopēt tur redzēto. Tā skolā veidojās mūsu lokālā mode.

– Kāda bija jūsu darba diena šodien?

– Mācu tekstila materiālu un tehnoloģiju izmantošanu produktu dizainā un modes aksesuāru izglītības programmu pirmā kursa audzēkņiem, arī apdruku tehnoloģijas apģērbu dizaineriem.

Man ir trīs diplomandi, un meklējām diplomdarbu tēmas. Vispirms jāpiedzimst tēmai.

Smejoties saku, ka tas ir līdzīgi kā apprecēt labu vīru. Ja students atrod pateicīgu tēmu, kas pašam silda sirdi un iet no rokas, tad viss kārtībā.

Ja jāmuļļājas, tad smagi visiem.

– Skolotājas profesijā esat jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Šī izvēle nāca viegli?

– Tā kā mācījos padomju sistēmas laikā, beidzot Mākslas skolu, bijām pakļauti sadalei, un sāku strādāt kombinātā ”Māksla” te, Liepājā.

Kombinātā iemācījos savu amatu, iemācījos ātri realizēt idejas un ātri strādāt. Jā, varēju arī nopelnīt, jo mūsu produkcija bija pieprasīta visā Padomju Savienībā.

Ražošanas ciklu iepazinu pilnībā, un… vienu brīdi tas viss reāli apnika.

Rutīna māca nost. Studijā ”Liepava” iepazinos ar Smaidu Rubezi, kura kā Mākslas skolas Tekstila nodaļas vadītāja veidoja savu komandu.

Tūlīt pati iestājos Liepājas augstskolā, lai iegūtu pedagoģes diplomu. Tolaik bija ļoti interesanta programma, kurā apguvu kā mākslu, tā kultūras vēsturi.

– Tad būt par skolotāju ir jūsu aicinājums?

– Man patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem un zināšanas, kuras pa šiem gadiem esmu ieguvusi, dot tālāk. Skola, kurā es strādāju, tomēr atšķiras. Pie mums nāk mācīties bērni, kuri izdarījuši izvēli un kuriem patīk konkrētā specialitāte.

Jā, gadās, ka kāds ”bez kompasa un kartes” iemaldās, bet ne vairums.

Mūsu skolā liela daļa skolotāju paši ir mūsu skolas absolventi, tā ka esam tādā īpašā vidē – vienojošs kolektīvs. Patīkami iet uz darbu pie savējiem.

– Saka, ka skolotājiem nav laika novecot, jo visu laiku jātur līdzi jaunajiem.

– Taisnība, bet reizēm gadās, ka jaunie vairāk no dzīves noguruši nekā mēs, vecie! Jaunajiem tomēr vajadzētu degt par savu lietu.

Laikam tāpēc esam mēs, vecie, kas uzmundrina un mācību laikā neļauj atlaist grožus.

– Šobrīd darbs skolā nav vienīgais, kas piepilda jūsu laiku.

– Nevaru izmantot tikai tās zināšanas, kuras pati ieguvu pirms gadiem četrdesmit. Tas nozīmē, ka man visu laiku papildus jāmācās kas jauns.

Mans kā Tekstila nodaļas vadītājas pienākums ir arī meklēt visu jauno, kas manā nozarē atrodams, materiālus ieskaitot.

Šodien digitāli pieejama gan druka, gan izšūšana, gan termodruka u.c. Nu jau labu laiku mācības vairs neaprobežojas ar rokdarbiem un aušanu, kas daudz darbietilpīgāks process.

Mūsdienās, pateicoties jauninājumiem, audzēkņi daudz ātrāk var tikt pie gatava darba.

Lai arī pati joprojām aužu uz stellēm un adu, man arī patīk, ka rezultātu var iegūt ātri. Nu esmu aizrāvusies ar digitālo izšūšanu.

– Kas tas ir, ko nozīmē?

– Izšuvumu veido digitālā izšūšanas iekārta. Bildi uzzīmē cilvēks, tad mašīna to izšuj. Lai jauno iemācītu bērniem, arī man pašai jāmācās. Veidojas kamols – māku tad, ja daru. Lai darītu, mācos jauno.

Pirms kāda laika mūsu skola piedāvāja divgadīgu izglītības programmu pieaugušajiem un iepazinos ar bijušo absolventi Larisu Tiļļu.

Mums izveidojās ļoti laba sinerģija un galu galā kopīgs uzņēmums.

Sākām veidot savu zīmolu ”SaLa Design” un pirmo kolekciju. Nosaukums tapa no mūsu abu vārdu pirmajiem burtiem. 

Izšujam T kreklus, adām un aužam, bet sākums nebija vienkāršs.

– Kāpēc?

– Jo vajadzēja izšūšanas mašīnas. Lai pie tām tiktu, jāraksta projekts. Labi, ka bija zinošs palīgs. Ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību tikām pie visām nepieciešamajām iekārtām un manu lauku māju saimes istabā iekārtojām darbnīcu.

Darbnīca ir mūsu dizaina sala, kur radām savus dizainus, un tā savā ziņā ir radošs patvērums no ārpasaules problēmām.

Diezgan bieži sanāk, ka strādājot esam tā aizrāvušās, ka pamanām –  pusnakts jau klāt. Darbus pārdodam ne tikai amatnieku tirdziņos, bet arī etsy.com interneta veikalā.

– Pietiek enerģijas šim jaunajam projektam?

– Teikšu godīgi, reizēm pietrūkst, bet reizēm – viss notiek tā, ka pašai jābrīnās. Šī agrāk nepazītā uzņēmējdarbības joma tomēr dod jaunas sajūtas, jaunus izaicinājumus, pat zināmu adrenalīna devu.

Domāju, ka enerģijas netrūkst arī tāpēc, ka esmu kaislīga pirtī gājēja un peldētāja. Kamēr nav aizsalis, no rītiem nopeldos savā piemājas dīķī.

Lai iegūtu vairāk zināšanu, veselu gadu mācījos ”Pirtsskolā”. Sākumā zinības apguvu tikai priekš sevis, bet, ja kāda paziņa grib, tad sarīkoju lutināšanas procedūras ar dažādiem skrubjiem, maskām un dažādu augu slotiņu pērienu.

Mans jaunākais atklājums ir pašas gatavots skrubis no kaņepēm.

– Pirts tiešām palīdz veselībai un enerģijai?

– Domāju, ka jā. Nevaru pateikt, kā būtu, ja savā pirtiņā neietu regulāri.

Ja dažas nedēļas pirts nav kurināta, tad ļoti prasās to siltumiņu un mieriņu… Jauna vairs neesmu, bet zāles nav vajadzīgas.

Kad ar saviem darbiem piedalījāmies Dziesmu svētku tirdziņā, aiz letes vajadzēja būt deviņas dienas pēc kārtas pa 12 stundām. Slodze ļoti liela, bet pēc tam pirtiņa atkal visu salika atpakaļ īstajās vietās.

– Man šķiet, ka pasaule ir pilna ar visdažādākajām amatnieku radītajām lietām no visdažādākajiem materiāliem. Nu šajā piedāvājumā arī jūsu dizaina darbi.

– Viegli nav, bet sava kante jātur, sevi jāpierāda. Mūsu vēstījums, ka izmantojam tikai ļoti labas kvalitātes materiālus adījumiem un pašu austajiem audumiem. Ja cimdi, cepure vai pleds, tad tāds, kas silda un patīkams pēc taustes! Lai kalpo ilgi.

Neskatoties uz to, ka mana mīlestība ir audumu aušana, smejos, ka nu

Larisa mani ”uzsēdinājusi uz adatām”, jo ļoti labprāt adu.

Izšuvumi uz krekliem, savukārt, ataino mūsu Latvijas dabu: puķes smilgas un pļavas.

– Ko saka pircējas?

– Priecājas, ka virsū uz krekliem nav visādi spīguļi ķīniešu gaumē. Izrādās, ka sievietēm, kas vidējos gados, patiesībā ir ļoti grūti atrast, nopirkt piemērotu T kreklu. Tos ar citu dizainu piedāvājam arī vīriešiem, piemēram, ar vilka jeb Dieva suņa attēlu.

Vēl mums prātā daudz attīstāmu ideju, kas tuvas latvieša garam un sapratnei par skaisto.

– Piedāvājat roku darba izstrādājumus, kas maksā dārgāk nekā preces miljonā eksemplāru. Vai pircēji to novērtē?

– Kā kurš. Sākam radināt, ka labas lietas nemaksā lēti. Pašas smaidām, ka nu jau izveidojies savs fanu klubiņš, kurā ir mūsu pastāvīgās pircējas.

Dziesmusvētku tirgū izpirka praktiski visu, ko bijām sadarinājušas. Ko tur liegt – lielpilsētās ļaudis un ārzemju tūristi ir mazliet turīgāki un spēj novērtēt roku darbu.

– Vai visam pietiek laika – skolai, savam biznesam un vēl citām svarīgām un ikdienišķām lietām?

– Reizēm nepietiek. Kad pienāk tāds brīdis, tad veicamos darbus salieku prioritārā secībā. Taču bezdarbība tomēr laikam visgrūtākā.

Mums ar Larisu tiešām paveicies, jo mūsu vīri ir stiprais balsts, kas vienmēr palīdz, kad nepieciešams. Arī pagatavojot vakariņas, kad mums garākas darba stundas.

Esmu gatavojusi pasūtījuma darbus, piemēram, karogus dažādiem pašdarbības kolektīviem. Kad pasūtītāji mani atrod, parasti neatsaku.

Nesen uzaudu karogu Nīcas etnogrāfiskajam ansamblim. Izmantojot digitālo tehnoloģiju, izšuvu Liepājas 1. ģimnāzijas jauno karogu. Arī vienam no Rīgas tehnikumiem, suitu vīru ansamblim un citiem. Būs jāsāk strādāt pie ”Vaduguns” tautas deju ansambļa jaunā karoga.

Daudziem tie novalkājušies vai nav tik moderni, kā šodien gribētos.

– Kā top karogs?

– Kad ar pasūtītāju vienojamies par dizainu, ķeros pie darba. Kādam pasūtītājam jau sava skice un pilnīgi skaidrs redzējums, cits vēl meklē vizuālo risinājumu.

Karogs veidojas lēni. To nevar noaust ātri. Tas process man ir kā meditācija.

Pēc tam ir liels prieks un gandarījums tos redzēt Dziesmusvētku gājienā.

– Pa šiem gadiem nav apnicis ar tekstila lietām darboties?

– Nē, jo visu laiku kaut kas mainās. Arī savus darbus ar Larisu gatavojam mazās sērijās.

Pašā aušanā slēpjas kaut kas brīnumains. Tad, kad sēžu stellēs un aužu, acu priekšā redzu tikai nelielu gabaliņu no noaustā, pārējais satinas uz ruļļa.

Kad noaustais gatavs, nāk trīs pārsteigumi. Pirmais, kad noausto notin no ruļļa un visu darbu beidzot ieraugu pilnībā. Otrais, kad audums izmazgāts un izgludināts, kā tas mainās, uzvedas. Trešais pārsteigums, kad nonāk pārdošanā un redzu, ka mans darbs patīk un to novērtē.

Tad kāpēc neturpināt un neaust? Brīnišķīga nodarbe, it sevišķi garajos ziemas vakaros.

– Kā pašai šķiet – vai mūsdienās tomēr nav mazinājusies interese par tekstilmākslu, par to, ko var pagatavot lēni, nesteidzīgi un ar rokām?

– Situācija, protams, mainās. Tagad vairs bērniem, meitenēm nav piemēra mājās, jo ne vecmāmiņas, ne mammas gandrīz vairs neada, netamborē, neizšuj utt. Visu var nopirkt gatavu veikalos.

Toreiz, pirms četrdesmit un vairāk gadiem, rokdarbu prasmes cieņā bija galvenokārt tādēļ, ka veikalos neko skaistu nevarēja dabūt,

bet meitenēm un sievietēm gribējās pucēties.

Šodien salīdzinoši dzīvojam pārpilnībā. Vēl man šķiet, ka lēti nopērkamie lietotie apģērbi ir viens no iemesliem, kas degradē sievietes tikumu radīt kaut ko jaunu, oriģinālu. 

– Vai tas nozīmē, ka pēc gadiem piecdesmit rokdarbu prasmes pazudīs?

– Nepazudīs, nemainīsies tas, ka rokdarbi būs īpaša prasme. Meditācijas process būs klātesošs un ļoti svarīgs.

Arī šobrīd jau tiek organizētas ar rokām adošo sieviešu nometnes, kad adītājas satiekas, sanāk kopā un ada. Mainās, dalās ar idejām, veido savu interešu kopu.

Man šķiet, ka daļai cilvēku noteikti ir vajadzība pēc rokdarbiem. Kaut ko padarīt, izveidot ar savām rokām. It īpaši, ja ir radīšanas talants kādā nozarē.

Jā, pasaule mainās, mākslīgais intelekts spēj aizvien vairāk. Bet ko cilvēks? Tā nav patīkama sajūta justies liekam, nemākulīgam. Iespējams, pat nāks rokdarbu renesanse un darinājumi kļūs ekskluzīvi!

Tikai jautājums, vai līdz tam laikam būsim spējuši saglabāt tik dažādās rokdarbu prasmes. Mums ar Larisu ir plāns piedāvāt dažādas meistarklases. Jācer, ka būs interese.       

Vizītkarte

Sandra Zāle-Zālīte

• Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas Tekstila nodaļas vadītāja.
• Pasniedzēja no 1991. gada.
• Viena no zīmola ”SaLa Design” izveidotājām.
• Auž un izšuj karogus.
• Pirtniece.
• Mamma diviem brīnišķīgiem bērniem un vecmāmiņa diviem jaukiem mazbērniem.
• Patīk darboties dārzā un gatavot ziemas krājumus no pašu audzētiem dārzeņiem.  

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.