liepajniekiem.lv
Izstāde ir īpaša ar to, ka apskatei izlikti darinājumi, kas bija atlasīti aizvadīto XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku tautas lietišķās mākslas izstādei “Mēs” Rīgā.
Nebūs melots, ja teiktu, ka LMMDV izstāžu zālē skatāms labākais un vērtīgākais, kas patlaban tautas lietišķo studiju pūrā.
“Liepavas” apmācību meistare Ilze Škuberte atceras, cik karsti gājis, kad uz Liepāju atbraukuši Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperti un ķērušies pie darbu vētīšanas.
“Šo jā, šo nē, tas ir par smalku, tā zeķe par rupju… Mums interesanti gāja,” par notikušo pasmaida meistare.
“Uz darbiem ļoti skatījās. Lakatam bija strikti noteikts, ka jābūt kvadrātam. Mērīja ar metramēru, vai atbilst.”
Tādēļ – kas aizvests uz Rīgu, uz svētkiem, bijis labākais no labākā. “Izstāde bija skaista, labi apmeklēta,” vērtē I. Škuberte.
Tomēr ne viss, kas ticis atlasīts, beigu beigās arī izlikts. Jo kopumā studiju Latvijā ir ļoti daudz, līdz ar to – daudz, ko eksponēt.
“Viss jau atkarīgs no tā, kā izstādi iekārto, ne visi darbi iederas, kāds paliek ārpusē. Un mēs ar to rēķināmies, tāpēc domāju, ka neviens īpaši par to nesaskuma.”
Salīdzinot ar izstādi Rīgā, Liepājā vietu ir vairāk, tāpēc ekspozīcija krāšņāka un kuplāka. Redzami 51 autora 142 darbi.
Studijas “Kursa” apmācību meistare Milda Dīriņa, skatot jau iekārtoto izstāžu telpu, atzina: “Lai arī darbi ir tie paši, šeit izskatās citādi. Pilnīgi izmainījušies. Šeit ir labāk, ticiet man, jo te nav tik saspiesti. Piemēram, segas bija cita citai virsū.
Darbu bija vairāk nekā trīs tūkstoši.”
Tas ir apbrīnas vērts, ko spēj seno amatu meistari, saka Iveta Kuncīte, kas veidojusi izstādes māksliniecisko iekārtojumu.
“Man vienmēr ir paticis iekārtot tautas lietišķās mākslas izstādes. Es to uztveru tā, ka šī izstāde ir par mums. Mēs, šodienas cilvēki, esam kā tilts starp pagātni un nākotni. Mēs tagad radām darbus, ko varbūt nākotnē kāds pētīs un no tiem iedvesmosies. Tāpēc man bija liels gods iekārtot šo izstādi.”
I. Kucīte piebilst, ka tas neesot bijis vienkārši, jo katrs darbs ir tā vērts, lai eksponētu. “Salikt visu kopā bija sarežģīti.”
Apmeklētāji līdz 5. februārim var aplūkot rokdarbnieku, audēju, pinēju un rotkaļu darbus: rotas, segas, brunču un dekoratīvos audumus, austenes, pusgarās sieviešu zeķes, dūraiņus, lakatus, maučus, grīdas celiņus un daudz ko citu.
“Kādi meistari ir vairumā? Audēji, rokdarbnieces, bet dzintarnieku ir mazāk, pinēju pavisam maz. Ir brīvas nišas, piemēram, kokgriezēji, arī kalēji. Noteikti var saukt vēl un vēl. Izstādē labi redzams, kas mums ir vairumā, kas tomēr mazākumā.
Jaunatnei ir, par ko padomāt. Mācīties brīvos amatus un strādāt. Domāju, ka nepazudīs, darbs būs vienmēr,”
pārdomās dalās I. Kuncīte.
Izvēlētā izstādes vieta – izglītības iestāde – ir pateicīga, esot tuvāk jauniešiem, lielāka iespēja viņus ieinteresēt. Studijas apzinās, ka ir jādomā par to, lai nāktu jauni dalībnieki, lai prasmes tiek pārmantotas.
“Audzēkņiem tas būs vesels piedzīvojums. Kaut vai skrejot cauri, ieraudzīt vienu ekskluzīvu cimdu pāri vai kādu lakatu, segu. Mums ir tekstila nodaļa, produktu dizaina nodaļas. Te viņiem būtu, ko redzēt,” priecājas LMMDV direktore Inga Auziņa, jo ir pārliecināta, ka latviskā tradīcija jāuztur dzīva.
To, kas ir konkrētā darba autors, gan uzzināt nevar, jo informējošu zīmīšu nav. Tas darīts ar nolūku. Svarīgākais bijis parādīt “mēs” būtību. “Kāpēc jādalās frakcijās? Ja mēs, tad mēs. Ja tas ir par mums, tad par mums,” skaidroja I. Kuncīte.
“Kursas” meistarei M. Dīriņai šī pieeja patīk: “Tie jau esam mēs, visi kopā, un nav, ko dalīt.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.