Gundara Āboliņa saldie čili pipari. Kā aktieris Liepājā pa muti dabūjis un spēlējis futbolu “Metalurgā”
Cilvēki iznesa laukā galdus, lai varētu salikt krēslus. Citādi visi interesenti nesatilptu ”Pegaza pagalma” viesistabā un nedzirdētu aizraujošo sarunu ciklā ”Ārpus kadra” ar aktieri Gundaru Āboliņu gan par latviešu grāvējfilmas ”Limuzīns Jāņu nakts krāsā” uzņemšanu, gan viņa dzimtas saknēm Liepājas pusē.
liepajniekiem.lv
Mergās ar Liepājas tramvaju
Kad nu kopīgiem spēkiem telpā bija sasēdināti visi, kuri nenobijās saspiesties draudzīgāk, sarunas vadītāja Maija Kalniņa izskaidroja, ka publikas lielā interese saistīta ar to, ka pirmā tikšanās šajā ciklā aprīlī ar Mārtiņu Vilsonu un filmu ”Mirāža” cilvēkiem ļoti patikusi.
”Domāju, ka visu vainu noveļam uz Mārtiņu Vilsonu!” viņa teica.
Par atskaites momentu sarunai likta filma ”Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kuras popularitāte vairāk nekā 40 gadus nav gaisusi un katrs latvietis to zina teju no galvas.
M. Kalniņa uzsvēra, ka tikko iepazinusies ar cilvēku, kurš šo filmu redzējis tikai vienu reizi, bet intrigu saglabāja līdz tikšanās beigām.
Liepāja G. Āboliņam nav sveša. ”Esmu rīdzinieks, bet manas senākās saiknes ar Liepāju, ko zinu, ir mani vecvecāki. Ģints un Karolīna Sīles, abi apglabāti Bārenbūža jeb Līvas kapos, Liepājas zemē. Daudz bērnības dienu pavadīts Liepājā, jo Metalurgā strādāja attāli radi, un pie mammas māsīcas Rucavā. Manas omammas brālis bija tautskolotājs Papē – Emīls Sīlis. Arī ziemas brīvlaikos mamma sūtīja mani uz Liepāju.
Ar brālēnu Miltu ielā kurinājām krāsnis, spēlējām sētā hokeju un braucām ar tramvaju ķert mergas,”
viņš pastāsta.
Liepājā uzņemta filma, kurā G. Āboliņš spēlēja savu pirmo kinolomu. 1977. gadā tapa televīzijas filma ”Buras” par jūrskolniekiem un aktieris šeit pavadīja visu augustu.
”Lai nebūtu jāvadā šurpu turpu, sākumā mūs izmitināja jūrskolas kopmītnēs. Bet tur mēs jau pirmajā vakarā dabūjām pa muti. Un aktierim seja ir tā vieta, ar ko jāfilmējas. Mūs sadakterēja un visus pārcēla uz viesnīcu ”Līva”,” viņš atminas.
Taču ar to viss nebeidzās. G. Āboliņa brālēns spēlēja ”Liepājas metalurga” futbola komandā, vietējā līgā. ”Aizgāju viņam līdzi uz stadionu Raiņa parkā. Komandā pietrūka viena spēlētāja.
Man teica – uzvelc kreklu, spēlēsi.
Pirmo un vienīgo reizi esmu piedalījies oficiālā mačā īstā laukumā. Mēģināju pa bumbu trāpīt, dažas reizes izdevās. Liktenīgi bumba vienu reizi trāpīja man un nobrāza degunu. Norāvu filmēšanu uz nedēļu. Tās bija lielas nepatikšanas, jo nevar filmēt ar uzsistu kreveli,” atzīstas aktieris.
Sauciet mani par Lilitiņu
1980. gada vasarā jauns talantīgs aktieris Uģa lomā ”Limuzīna Jāņu nakts krāsā” uzņemšanas laukumā bija kopā ar tā brīža grandiem – Lilitu Bērziņu, Olgu Dreģi, Baibu Indriksoni, Uldi Dumpi un citiem.
”Mēs bijām kā viena ģimene. Lilita Bērziņa bija ļoti vienkārša, sirsnīga un cilvēciska. Viņa lūdza, lai nekad nesaucot viņu par Bērziņas kundzi vai par biedreni, dies pasarg! Sauciet mani par Lilitiņu! Mēs tā arī viņu uzrunājām. Aktrise aizgāja viņsaulē 1983. gadā, un līdz tam laikam mēs teātrī arī uzrunājām – Lilitiņ, jūs…,” saka G. Āboliņš.
Filmēšana notika jūlijā un augustā, bet vēlāk rudenī, kad jau krita pirmais slapjais sniegs, uzņēma Mirtas tantes bēres. ”Jūs to filmā neesat redzējuši, tas palika ārpus kadriem. Tas ir kino liktenis, ka vienmēr uzfilmē vairāk materiāla un tad pie montāžas nežēlīgi diezgan daudz nogriež, reizēm pat veselas epizodes paliek aiz kadra,” pauž aktieris.
Taču gadās arī otrādi – ja atmiņa neviļot, tad Ulda Dumpja slavenais skrējiens pa dobēm filmā iekļuvis nejauši.
”Iestudēts tas nebija, viņš tur skrēja un tad – stop, šito nofilmējam!”
Filmēšanas laikā G. Āboliņš regulāri devies ”treniņbraucienos” ar motociklu. ”Bija jāpavingrinās, lai kadrā būtu droša braukšana. Kad vien man bija kāda stundiņa pusotra brīva, uzreiz uz moča – braucu trenēties. Uz Auciema ezeru peldēties, uz Cēsīm. Man jau vajadzēja to Lāsmiņu blakus, bet Lāsmiņa bija aizņemta kadrā, un tad viņas lomu izpildīja vairākas statistes. Izvizinājos kārtīgi, lai gan man tiesību nebija,” viņš smejas.
Filmas uzņemšanas laikā aktiera māmiņa Vera Singajevska bija Dienvidslāvijā un atveda dēlam velveta bikses. Skaista sakritība ar ainu, kurā Mirtas tante nopērk Uģim kārtīgas ūziņas. Džinsas, kurās Uģis filmā grozās ap ugunskuru, vēlāk piederējušas pašam G. Āboliņam.
”Izmantoju tās kā darba apģērbu. Toreiz jau pinoteksa nebija, es ar izstrādāto mašīneļļu krāsoju mājai fasādi un noķēpāju bikses ar eļļu, izmetu ārā. Šodien tām būtu pavisam cita vērtība,” viņš atzīst, dažkārt esot iztēlojies sarīkojam vēsturisko džinsu izsoli.
Starp citu, mūsdienu bērni, skatoties filmu, nesaprotot, kāpēc visiem vajag žiguli, bet nevienam nevajag nekustamo īpašumu.
Uz Munameģi ar Kņopienes volgu
Saldā mēle, ar kādu filmā apveltīta Olita, G. Āboliņam aiztaupīta. Kā ir dzīvot ar asu mēli? ”Es protu arī kaut ko saldu pateikt,” viņš iebilst, ”ir taču tāda garšviela kā saldie čili pipari. Runāt to, ko domā, it kā nav grūti, bet jādomā, ko tu runā, kur un kad. Protams, vieglāk dzīvot tad, ja nav jāmelo. Manam tēvam arī bija sakāpināta taisnības izjūta.
Kam man izlikties? Aktiera profesija nav saistīta ar izlikšanos.
Cilvēkiem, kuri nav tik bieži bijuši teātrī, ir priekšstats, ka aktieri tēlo un izliekas. Slikti aktieri tēlo, bet labi cenšas to nedarīt,” uzsver G. Āboliņš.
Munameģī, kurp tik ļoti alka aizbraukt Lāsmiņa, G. Āboliņš bijis vienu īpašu reizi un uzkāpis kalnā. ”Manam draugam un studiju biedram Viesturam Riekstam bija 60 gadu dzimšanas diena. Uzdāvināju viņa ģimenei braucienu uz Munameģi ar Kņopienes volgu Jāņu nakts krāsā. Man toreiz piederēja balta volga, drusku jaunāks modelis nekā Kņopienei. Bet mēs pa taisno nebraucām uz Munameģi, aizbraucām uz ”Biekām” Raiskuma pagastā, kur filmēja ”Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”.
Izvadāju viņus, izstāstīju un izrādīju visu, ko atcerējos. Pa to laiku pienāca māju saimniece, kura tur jau nodibinājusi savu mazu privātu ekskursiju biroju, un vēlreiz mums izstāstīja visu pilnīgi citādi,” smejas aktieris.
G. Āboliņš zināms arī kā literatūras tulkotājs. ”Viss aktiera darbs nosacīti ir tulkošana. Tu saņem dramaturģisko materiālu, lugu vai scenāriju, un tas ir jāiztulko spēles, darbības valodā. Konvertācijas process arvien ir klātesošs,” viņš skaidro.
Tā kā aktieris ļoti rūpējas par savas valodas kopšanu, tulkošana palīdzot trenēt valodas izjūtu.
Un tikšanās noslēgumā atklājās intriga, ka tikai vienu reizi no sākuma līdz galam filmu redzējis pats G. Āboliņš. Tā bijusi tā sauktā tortes pirmizrāde 1981. gadā, kad visa kinostudija skatās jauno filmu un pēc tam grupai tiek pasniegta liela torte.
”Bet es jau tāpat zinu, kas tur notika. Un vēl jo vairāk – es zinu arī to, kas notika aiz kadra,” rezumē aktieris.
Pasākumu ciklā ”Ārpus kadra” šoruden gaidāmas tikšanās ar Jāni Paukštello un filmu ”Mans draugs nenopietns cilvēks” un ar Rēziju Kalniņu un filmu ”Rūdolfa mantojums”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
