Kustību māksliniece K. Brīniņa skolā īstenoja projektu ”Mākslinieks ir klātesošs – laikmetīgās mākslas rezidences skolās”.

Kopā aizvadītas 10 nodarbības, varbūt pat mazliet vairāk, pastāsta horeogrāfe, un nu jau noslēgusies tā projekta daļa, kur nācās doties uz skolu un praktiski vadīt laiku ar bērniem, mācot, kas ir laikmetīgā deja.

Otrdien skolas pagalmā K. Brīniņa darbojās tandēmā ar videomākslinieci no Kuldīgas Undīni Celitāni. ”Filmējam video, kas, no vienas puses, varētu būt daļa no ekspozīcijas izstādē ”Survival Kit” Rīgā, bet tikpat labi arī kaut kas, kas pašiem skolēniem paliks par piemiņu.

Mums nav ambīcija radīt izstādei kaut ko iespaidīgu, izstāde ir vienkārši tāds atskaites punkts, kurā mēs visi sanākam un ieraugām, ko esam darījuši.

Bet svarīgākais – lai ir kaut kas paliekošs,” skaidroja K. Brīniņa.

Katrs no 7. klases audzēkņiem bija aicināts pagalmā izvēlēties vietu, kur vēlas būt, – futbola laukumā, pie ceriņu krūma, grafiti sienas vai kur citur, kur jūtas ērti un droši ”izzīmēt” savu vārdu.

”Viņiem jāiztēlojas, ka kāda ķermeņa daļa, piemēram, elkonis vai celis, plaukstas, galva vai gurni, ir rīks, ar kuru zīmē, un virsmas ir visapkārt, uz kā to darīt. Uz šī iztēles pamata tad viņi arī rada kustības,” skaidro K. Brīniņa. ”Būtībā viņi parakstās, tas ir tāds sevis pieteikums, ka es esmu šeit!”

Skolēni Anna Gineite un Valters Sizovs atzina, ka neesot bijis grūti izdomāt horeogrāfiju. ”Man pašam bija idejas, kā es varētu atveidot savu vārdu,” sacīja Valters. Viņam esot bijis interesanti pavērot, ko izdomājuši klasesbiedri.

Arī Anna vērtē, ka ir diezgan labi.

”Sākumā bijām ļoti kautrīgi, mēs daudz ko nedarījām, teicām: ”Ai, nē!” un ”Negribam!” Bija arī bailes iet priekšā, kaut ko rādīt. Bet tagad – mierīgi!

Gan kopā, gan pa vienam varam lietas izdarīt un parādīt visiem,” pārmaiņas novērojusi meitene.

Valters stāsta līdzīgi: ”Pašā sākumā bija grūti parādīt, bet solītis pa solītim, un nu jau katrs savu horeogrāfiju mēnesi no galvas zina. Citiem bija slinkums darīt, citiem – kauns, bet beigās visi rāda, visiem sanāk un ir labi.”

Klases audzinātāja Dana Liepa, kas septītklasniekiem pasniedz arī teātra mākslu, daloties novērojumos, teic, ka sākotnēji bērni bijuši ļoti sasaistīti, neuzdrošinājušies iesaistīties, mēģināt. ”Pārmaiņas savos bērnos redz arī vecāki. Kādas meitenes mamma priecājas, ka teātra māksla nākusi par labu. Tas palīdzot arī mūzikas skolā, jo meita brīvāk izpildot savus darbus un jūt to, ko dara, nevis tikai tehniski nospēlē.”

”Mums gāja ļoti labi, esmu apmierināta, jo pavēra citas iespējas, ļāva paskatīties uz mākslu pavisam citādi, jo laikmetīgā māksla ir mazliet kaut kas atšķirīgs,” atzīst D. Liepa, piebilstot, ka projektu integrējuši teātra mākslas stundās.

”Pateicoties šai iespējai būt ar Kristīni kopā reizi nedēļā, jauniešiem ir pilnīgi cits priekšstats par to, kas ir horeogrāfija, kā to veidot, ko nozīmē pildīt uzdevumu pēc horeogrāfiskiem principiem. Tas viņus atraisa.”

Ne tikai audzēkņi, bet arī D. Liepa daudz ko mācījusies no kustību mākslinieces, ko iepriekš nebija zinājusi. ”Kristīnei ir veidi, kā vienmēr sākt nodarbību – ar iesildīšanās uzdevumiem. Es tāpat daru teātra mākslā, un šie uzdevumi, lai arī līdzīgi, bet tomēr ir atšķirīgi. Esmu sev pierakstījusi uzdevumus, ko Kristīne izmanto, dažus horeogrāfijas vingrinājumus, kas palīdz bērniem atraisīties. Tie man ļoti patīk.”

D. Liepa novērojusi, ka horeogrāfei padevusies komunikācija ar bērniem. ”Ļoti draudzīgā formā, bet cieņpilni.”

Kā foršu, stilīgu, izprotošu viņu raksturoja arī skolēni. ”Mani interesē darbs gan ar bērniem, gan ar cilvēkiem, kas nav saistīti ar skatuves mākslu,” K. Brīniņa skaidro, kādēļ piekritusi iesaistīties projektā.

Jau pirmajā tikšanās reizē viņa pamanījusi, ka skolēni ir ieinteresēti darboties, viņi bijuši ziņkārīgi, nebaidījās uzdot jautājumus, izteica savu viedokli, iesaistījās diskusijās. ”Kad tikāmies, mēs sākām ar domu, ka esam radošā komanda. Ka es neesmu skolotājs, kurš māca, bet esam radošā grupa. Es nācu ar savām zināšanām, kas ir kustība, es vēlējos dalīties ar metodēm. Tomēr primāri bija dot telpu viņiem pašizteikties, ļaut viņiem radīt, rotaļāties ar dažādiem uzdevumiem.”

Projekts ”Mākslinieks ir klātesošs – laikmetīgās mākslas rezidences skolās” ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rosināts, un tā mērķis ir veicināt bērnu un jauniešu iesaisti laikmetīgās mākslas procesos. Septiņi Latvijas mākslinieki pavadīja ilgāku laiku skolās visā Latvijā.

Visi projektā iesaistītie mākslinieki un skolēni satiksies arī šovasar nometnē Valmierā. Savukārt bērnu radītie mākslas darbi tiks izstādīti vienā no lielākajiem laikmetīgās mākslas festivāliem Latvijā ”Survival Kit” rudenī.