Vakar Liepājas muzeja ekspozīcijas “Liepāja okupāciju režīmos” zālē notika nacionālā partizāna, dzejnieka, rakstnieka un publicista Modra Zihmaņa daiļrades pēcpusdiena un 89 gadu jubilejas atzīmēšanas sarīkojums “Katrai dzīvei viena mīla, katrai mīlai viena zeme”.

Modri Zihmani ar kundzi Annu svinību vietā sagaidīja Zemessardzes 44. kājnieku bataljona godasardze un jaunsargi. Sarīkojumā skanēja Modra Zihmaņa dzeja, dziedāja Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas kamerkoris Jēkaba Ozoliņa vadībā. Dzejnieku svētkos sveica Liepājas pašvaldības, muzeja, militāro vienību pārstāvji, kā arī visi cienītāji, kam tuva Modra Zihmaņa patriotisma caurstrāvotā daiļrade. Modris Zihmanis ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, “Gada liepājnieks 2007”, saņēmis  Latvijas Valsts Aizsardzības fonda Goda zīmi “Lāčplēsis”, Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojumu “Atzinības Goda zīme”, medaļu “Zemessardzei 15 gadi”, barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Tikko aizvadītajā jubilejā saņēmis arī Aizsardzības ministrijas piešķirto Goda rakstu par Tēvzemes mīlestību un ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā.

Modra Zihmaņa daiļrade ir nesaraujami saistīta ar viņa sarežģīto dzīves gājumu. Filoloģijas doktore Anda Kuduma saka: “Liepājas skartā zemgalieša Modra Zihmaņa nelokāmais un brīvību apliecinošais gars pilnībā atspoguļojas viņa radošajā dzīvē – dzejā, prozā, publicistikā. Visa M. Zihmaņa daiļrade ir spilgts 20. gadsimta traģisko vēstures pagriezienu un to nospiedumu fiksējums. M. Zihmaņa – dzīves vētru dauzīta dzejnieka, nacionālā partizāna un gulaga gūstekņa – daiļrade ir savdabīgs, ļoti personiski izstāstīts dzīvesstāsts gan prozā, gan dzejā, kas atklāj lielās un sāpīgās patiesības par mūsu kopīgo pagātni un aicina domāt par to, kā dzīvojam pašlaik un kāda nākotne vēl gaidāma. Dzejnieka neizsīkstošais cīnītāja gars sevī apvieno pretrunīgas rakstura šķautnes – spītu un maigumu, pacietību un dvēseles trauslumu, rakstura nelokāmību, vienā personā ļaujot sadzīvot rožu audzētājam un nenogurstošam brīvības karotājam, mīlas dzejniekam un nesamierināmam ar pasaules sarežģīto kārtību, kas nepārejoši tic savām trim zvaigznēm.”

Savukārt pats Modris Zihmanis par partizāna gaitām Īles mežos atceras: “Mēs ar savu draugu pametām skolu un aizgājām pie mežabrāļiem. Tur izplatījām biļetenu “Brīvības Balss”, ko rakstījām ar rakstāmmašīnu, tajā es publicēju pa dažam patriotiskam dzejolim. Biļetenus ar klīsteri līmējām uz sienām un kokiem apdzīvotās vietās. Tad nāca 1949. gada 17. marta partizānu pēdējā kauja ar 760 čekas karavīriem. Piecpadsmit mūsējo no divdesmit septiņiem krita. Mūs deviņus sagūstīja ievainotus un pusnosmakušus, jo mūsu bunkuru aizdedzināja. Arests, čekas pagrabi, piespriestais nāves sods…” Augstāko soda mēru tomēr neizpildīja. Modris Zihmanis ir viens no tiem, kuram savā ziņā palaimējās, ka nāvessodu aizstāja ar ilgstošu ieslodzījumu, bet tas viņu neatturēja lēģeros rīkot bada streikus un sacelšanās, kā arī joprojām turpināt slepus rakstīt brīvības tēmas caurstrāvotus dzejoļus.