Otrdiena, 27. februāris Līva, Līvija, Andra
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Ķeizargrieziens Džeirānam

Ķeizargrieziens Džeirānam
24.07.2008 07:01

Atslēgvārdi

Fragments.
Darbības laiks – 20.gs septiņdesmitie gadi. Vieta – Azerbaidžāna, Prišiba. 22. motorizēto kājnieku pulks, kurš atrodas tikai pāris desmitu kilometru attālumā no Irānas robežas. Galvenais varonis, seržants Aldis Vītoliņš, uz brīdi izsprucis no armijas ikdienas, izpeldējies, sauļojas kādas upītes krastā, kura, iegrauzusies dziļi gravā, līkumo pavisam netālu no pulka dislokācijas vietas.

Pussnaudā viņš atceras savas mājas, savu pilsētu, kura varētu būt Liepāja. Savu pirmo darba vietu, kas varētu būt zvejnieku kolhozs ”Boļševiks”.

Izpeldējies Viļjazčaijas vēsajā pietekā, Aldis izskalo apģērbu, piešuj formas blūzei tīru apkaklīti, izklāj slapjās drēbes uz sarkanbrūno ūdenspiparu lapu nažiem un aizsmēķē cigareti.

Putneļi rosās upmalas biezoknī. Sarkanās armijas sarkanie kājnieku uzpleči burza piparu purpursarkanos ziedus un cenšas iekļauties dabiskajā mierā, kas valda pāri pavasara spiedīgajam dienas vidum. Sarkana klusā daba ar žūstošu sarkanarmieti…

Iemetis straumē nosmēķēto cigaretes galu, seržants Vītoliņš pavīpsnā par sarkanās krāsas parādi, kas, uzkonstruēta smadzenēs, tiecas kļūt kaut kas vairāk, kā tikai elektromagnētisko viļņu rotaļa uz samtainajiem uzplečiem, bet ap peldošo cigaretes filtru lasās ziņkārīgu zivtiņu bariņš. Kāda sudrabota mailīte pavelk sev līdzi ūdens lokos lēkājošo nodeguli, tas pazūd stāvus dzelmē un pārtrūkst skatienam — līdzīgi domu pavedienam, kurš aprautos pēc izsmiekla, ja vecais marīnists pieķertu Aldi tādā prātuļošanā un bezjēdzīgā laipošanā ap gaismas okeāna kaprīzēm un simboliem ar kuriem ļaudis cenšas turēties pretī aizmirstībai. Taču vēsture beigu beigās pagaist no cilvēces atmiņas, vai arī tās saturs mainās kā uzlecošā saule, kas latviešu karavīru kokardēs pēkšņi pārtapa par sarkanu zvaigzni impērijas kareivja pierē.

Citā visumā uz citām virsmām tas izskatītos citādi. Tāpat kā uz vecām fotogrāfijām. Tās pašas mājas, tas pats ūdens upes straumē, tie paši cilvēki, bet viss tomēr izskatītos citādi.

Ar veco marīnistu matrozis Vītoliņš iepazinās pirms gada. Gleznotājs noķēra Aldi zvejas ostā, kad viņš noleca no sava tralera klāja, un pierunāja puiku kļūt par modeli uz pāris seansiem. Aldis nespēja atteikt un, pēc apnicīgās pozēšanas mākslinieka darbnīcā, abi sēdēja virtuvē, dzēra tēju ar rumu, bet aiz loga naktī vētra plosīja jūru. Aldis klausījās stāstus par simboliem un simbolistiem, bet atcerējās māju, kas meža vidū starp purviem slēpjas no meliorācijas.

Tur vēl jo projām blakus pļavās kliedz un dejo dzērves, bet  mājas bēniņos pēc pagātnes putekšņiem smaržo vecs, vienvietīgs motocikls, uz kura viņš bieži sēdēja un šķirstīja nodzeltējušus žurnālus ar Staļina portretiem un piecdesmito gadu pionieriem.

Taču reiz, zem neuzmanīga soļa, dziļi pažobelē ielūza ietrupējis dēlis, un kā kinofilmā viņš zem tā atrada sējumu, kas bija iemesls, lai grāmatu tūlīt sāktu lasīt, jo pārējā literatūra, visrinķī sakrauta, jau gadiem ilgi pārvērtās pīšļos.

“Indijas bēglis” vecajā drukā, “Nonis un Manis kalnos” no Bērnības bibliotēkas, un pēkšņi pagrīdes brošūra, kuru sarakstījis kāds strēlnieks Sergejs Staprāns. “Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules.”

Spītējot laikam, gadsimta sākumā rakstītie teikumi starp apbružātajiem vākiem vēl aiz vien satur sevī strēlnieka atmiņas par to, kā, izgājis visas frontes Pirmajā un Latvijas atbrīvošanas karā, viņš savu karu pabeidz Lietuvā, jo bija pienācis brīdis, kad Atbrīvošanās cīņas ir galā.

Taču noslēgtais miers veco kareivi nepazudināja. Glābjoties no pēkšņā klusuma, viņš atrada aviāciju.

Aldis Vītoliņš sēž uz motocikla, šūpojas uz braucamrīka izlaistajām kājām un, iegrimis grāmatā, nespēj tikt galā ar nenovēlīgo zemapziņu, kas skaudīgi un ierasti griež grīdas putekļus tik sīkās grīstēs, ka istabaugšas krēsla pārvēršas svešas drosmes kondensātā, izsauc dēkainas klātbūtnes vīzijas un Aldim sāk likties, ka viņš ir tas, kurš veselo saprātu pasūta tālāk, lai sāktu dzīvot sev cienīgu dzīvi.

Par tiem, kas to spēj saraksta grāmatas. Pārējie bez kautrēšanās pasūta iztēlei varoņeposu personāžus, lai laižoties snaudā zem segas, pārtaptu par drošgalvīgiem nažiem.

Savu segu, kas dvako pēc lēveriem un ogļu krāsniņas tvana, matrozis Aldis Vītoliņš saņem mantojumā no priekšgājēja kopā ar koju, kura, iespiesta zem starpklāja, karājas jēlu zivju un mitru drēbju smakās, un šis maisījums ir necauršaujams pat aizmigušai un krācošai zvejnieku komandai. Taču krākt vienā veselā korī izdodas reti. Vienmēr atrodas kāds darbs. Arī tad, kad kuģis jau iejūdzies nospriegotos veijeros smagi rāpjas pāri viļņu pienainajām galvām un ar savas tīklu astes atvērto rīkli no dzelmes izkāš neskaitāmas zivis.

Tomēr dažreiz naktīs, kad ar pilnu kravas rūmi vīriem ir jāšūpojas pie bāzes rindā, lai nodotu zivis, kāds no viņiem pārmet pāri bortam vieglu enkuriņu, lai “mazais ješka”, iemests ūdenī, ar slīmesta smailo degunu sāktu nīgri rakt jūras pēcpuses zilgano mālu laikā, kad virs masta jau sen mirkšķinās zvaigznes un reizēm pat pie debesīm spīd mēness, taču tas ir par maz, lai kāds lamzaks savā ātrgaitas lainerībā nenogremdētu ar spuraino lomu līdz lūpai piegāzto sili, uz kuras sāniem jau sen vairs neredz iegrimušo ūdenslīniju. Un tādēļ, kad šļūcošajai jūras bremzei beidzot izdodas ieķerties zemūdens glīzdā un čīfs aptur dīzeli, un cauri tralera metāla korpusam izskrien slāpstoša dzinēja pēdējās trīsas, uz klāja tiek saslēgtas visas ugunis un beidzot iestājas pavēlošs miers, kur blakus spilvenam, bet bortu ārpusē, klusi rullējas viļņi.

Tad var atlaisties uz lāvas, aizvilkt aizkarus, ieslēgt spuldzīti un palasīt Džeku Londonu vai Hemingveju, vai arī palikt tumsā, lai klausītos skaņās, kur spēlējas sāļā ūdens šļakatas un pārtapt par jūrnieku, kurš nekad nav dzirdējis kloķu klaņu mehānisko dunoņu, nepazīst radio un lokatoru, bet uz brigu un šoneru rājām spēj savaldīt vētru plosītas buras un no sīkas laiviņas triekt harpūnu starp aisbergiem klīstošā kašalotā.

Tādas ir lapaspuses no Alda “Krāsainajām pasakām”, kuras nav rakstījis Imants Ziedonis, jo puika tās stāsta sev kojā aiz aizkariem, kopš kļuvis skaidrs, ka kāds no biedriem kadru daļai ir “pieklauvējis” par matrozi Vītoliņu un ar nodevību ir pieķēdējis viņu pie padomju krasta kā pērļu zvejnieku pie saimnieka laivas, bez cerībām tikt uz kuģa, kurš reisu laikā ieiet ārzemju ostās. Čeka nekļūdījās. Lai kļūtu par patiesu Pasaules klaidoni, Aldis tiešām lūgtu sev patvērumu pirmajā brīvajā valstī, kur laimētos nokļūt. Tas tika cieši nolemts. Tik cieši, ka par apņemšanos noprata ne tikai draugi, ar kuriem var piedzerties līdz neprātam, to vispirms saprata draugs, kurš līdz galam nekad nepiedzērās.

Pēc izsapņotās iedomas tikties ar okeānu zem proletāriešu karoga atlika vēl iespēja meklēt patvērumu pie Gotlandes zviedriem, kuru laivas šad tad iemaldījās kolhoza apzvejotajos jūras kvadrātos.

Pieķēries jaunajai cerībai, Aldis neatrauj acis no horizonta, dīda smadzenes ap bēgšanas plāniem un reiz, kad traleris nolikās dreifā, pārbēdzējs ielēca no stūres mājas ūdenī, lai samērītu paša spēkus ar attālumu no borta līdz nepārtrauktajam pagriezienam, kur zeme kļūst apaļa, bet viļņi vēl vibrē tuksnesīgā klaidā.

Atspēries no treliņiem, iededzis augums nozib svelmainajā bula gaisā, nedaudz ieplēš vieglo ūdens ņirbu, un pazūd putu ielāpā, lai iznirtu pēc metriem divdesmit, kad Aldis ieguļas kraulā. Galvas pagrieziens pa labi – ieelpa, pa kreisi – izelpa. Noteikto kustību raksta ģenerators līdz pēdējam izspiež no muskuļiem spēku, lai atdotu to nikniem roku vēzieniem, kas cenšas dzīt ķermeni tieši uz priekšu taisnā līnijā pretī saules stariem, kas straumēm plūst no dziļi dobtajām debesīm, lai nelīdzenajā jūrā salūztu un izšķīstu ugunīgās dzirkstīs. Ausīs burbuļo ūdens. Pretī skrejošais vilnītis pamāj ar slīkoņa roku.

No caurspīdīgā ūdens paugura tā veras Aldī. Tā stiepjas pretī, lai ar uzblīdušiem, plaši ieplēstiem pirkstiem aizspiestu bailēs apstulbušās acis. Sirds kūleņo spriedzē trūkstošajos nervos. Plaušās krampjaini raustās pārrautais ritms. Nobīlī pārmetis kūleni, Aldis panirst zem noslīkušā un paveras augšup. Zaļganajā zemūdens dūmakā izmērcēta līķa vietā puika ierauga zvejnieka gumijas cimdu, kurš, pazaudēts jūrā, starp viļņiem gaida savu nogrimšanu.

Prāts atlaižas, bet pamirušie locekļi atsakās strādāt. Apgriezies uz muguras viņš piever acis un cenšas pakļaut sev elpu, kas smacē ķermeni, un domāt par kuģīti pie zemā apvāršņa.

Tur stūres mājā bez vajadzības noteikti tarkšķ radio un vīri sauļojas uz klāja, un sitīs zolīti līdz saules rietam. Vakarā jāmet šmīga, un Aldis atceras par nāvi, kas šobrīd ar viņu rotaļājas.

Kad matrozis bija aizpeldējis tik tālu, ka sāka izzust skatienam, mehāniķis pielaida dīzeli, stūrmanis ielika robā reversu un pēc brīža, izvilkts uz tupelītes klāja un saņēmis no kapteiņa kārtīgu pļauku, puišelis sajuta, kā dzīvei atlaižas savilktie nervi. Aldis jautri atcerējās nobīli ar kuru viņš saskrējās ūdensklaidā. Viņš gribēja izstāstīt vīriem par viltus slīkoni un pasmieties par sevi ar visiem kopā, bet vīri nikni klusēja un sita zolīti uz klāja. Aldis tika sodīts ar vientulību. Tā vilkās ilgi, līdz pat vakara šmīgai.

Pārliecinājies, ka likteņa sūtīto zviedru var notvert tikai vienā stiepienā no sava borta, klāja zēns ar runča pacietību sāka gaidīt, ilgoties un vērot apvārsni, un reizēm viņam likās, ka viss jau ir noticis, un nepacietīgajā gaisā var dzirdēt Rio krodziņos trinkšķinām ģitāras. Bezrūpīgajās nākotnes skaņās puikam kļuva vieglāk. Pazuda nomāktība, ar kādu viņš parasti modās, lai pelnītu dienišķo maizi, ar kuru diendienā bez mērķa vēl veselu dienu spētu vilkt tālāk savu pelēko ikdienu.

Tā viena pēc otras pagāja nedēļas. Skaidrība un apņemšanās atdeva sirdsmieru, un Aldis rāvās melnās miesās, lai atlīdzinātu draugiem par nepatikšanām, kuras sagādās vīriem, kad VDK meklēs līdzdalībniekus nodevējam, kurš pametis Dzimteni. Bet “Krāsaino pasaku” vietā Aldis tagad uzjautrinājās par vīziju, kur drošībnieki arestē galvenos vaininiekus bēgšanas plānā – Kūperu, Main — Rīdu un Tūru Heijerdālu. Tas ir pa spēkam tikai cilvēkiem ar drošu prātu, tīru sirdi un skaidru sirdsapziņu.

Zviedrs pienāca negaidot. Koka liellaiva ar augsto, kuršiem nozagto priekšgalu, slīdēja kabeļtauvas attālumā paralēli kursam, kad pēkšņi, sagriezusies “vestā” un iegūlusies sānu vilnī, tā melna nāca pilnā gaitā pāri zilpelēkajam ūdenim tieši virsū, it kā grasītos taranēt sarkano karogu, kurš jau naktī izcīnījies ar krasta brīzi, izskatījās stipri apspuris. Klāt bija rudens.

Vīri, pieraduši pie “vikingu” tūristiem, pagrieza tiem pretī savus “ziemeļu kalibrus”, lai vienaldzīgi pārsietu linumam slogus, un nelikās zinis par kaut kādiem dāņiem vai zviedriem, kas bieži, ja gadījās ceļā, apstājās un vēroja austrumu jūrniekus, it kā tie zivis ķertu ar sirpi un āmuru. Tad vajadzēja saņemties, lai netrāpītu bezkauņām ar kaut ko smagu un apaļu Pēc skandāla huligāns paliktu krastā līdz pasaules galam, kas pienāktu, ja kristu padomju vara.

Tobrīd, uzkāpis uz stūres mājas jumta, matrozis Vītoliņš sēja fallē nomelnējušu skalu grozu ar kuru mastā aizstāt traļa zīmi, kas, vēju salauzta, vairs neizskatījās pēc liela smilšu pulksteņa, bet kāda starpība — grozs vai pulkstenis, ja pietiek ar dažām mērvienībām, lai perspektīva norītu jebkuru kontūru un tā izgaistu dūmakā aiz pasaules apļa. Grozs ir vecs, ar izbirušu vidu. Dienvidrieteņa elpa jau velkas pāri dažām ballēm, bet jūra asina mirkli, kas Aldim ļautu bez sāpēm šķirties no komandas biedru drošā aizvēja, aiz kura slēpās arī tas, kurš līdz galam nekad nepiedzērās.

Segto liellaivu kursi gandrīz sakrustojas. Pēdējā sekundē, kā nelūgtie ciemiņi mēdza to darīt, zviedru kapteinis pārgalvīgi savērpj stūresratu, iegrūž reversu atpakaļgaitā un, atstājis starp bortiem pieklājības metru, apmetas blakus tralerim, kurš, atskrējis uz “zvejas plača” augšējā stūra, jau zvalstās uz vietas ar notīrītu klāju.

Liekas, ka “vikings,” atauļojis pie “krieviem” skatīties kaiju mākoņus. Tās ķērkdamas metas dalīt nestandarta atlikumu, kuru izgāž no rūmes tieši jūrā. No traļa kulē saspiestās sīkuļu masas dzīvē atgriežas tikai dažas izturīgākas butītes – ja tām laimējas izbēgt no kaiju nāves, kas badīgi laidelējas starp ņirbošiem viļņiem.

Rūsganās lapiņas kā zemūdens tauriņi kūleņo uz visām pusēm un slēpjas dziļūdens ēnās, bet mencu mazuļi, ar tīklu izrauti no dzelmes, sagriež baltos vēderus pret debesīm un, uzpūtušies straujajā spiedienu maiņā, bezcerīgi plāta žaunas, jo nespēj vairs ienirt.

Kliedzošā instinkta asi triektie knābji, gaisā izstieptas kājas, pelēcīgu spārnu švīkstoņa un zivju saplosītie liemeņi cauri zilganzaļajai dūmakai lēni grimst klusumā un kā brīnumains lietus klājas pāri zemūdens ganībām uz kādreiz tik zināmām vietām. Citreiz nopil pa spainim, citreiz nogāž pa tonnai – kā nu kuru reizi tas gadās.

Zviedrs ir pienācis. Ilgi gaidītā brīža pārsteigts, Aldis norij kamolu kaklā un bez grūtībām izlasa uz koka liellaivas melnajiem sāniem mīlas dievietes Freijas vārdu. No stūres mājas jumta var labi saredzēt, kā pamatīga sieva koka tupelēs un lielā gumijas priekšautā uz svešā klāja skalo bļodiņas. Mati tai sasieti dzeltenā mezglā, seja un kailās rokas iedegušas kapara brūnas, bet vieglā, izbalējusī kleita, ar dziļu izgriezumu priekšā, atklāj baltu miesu un lielas, tumīgas krūtis. Stiegrains kapteinis pie stūres rata domīgi sūc pīpi un vēro slaktiņu, kas notiek jūrā. Vēl tur ir meitene ap gadiem astoņpadsmit, kas varētu būt abu pieaugušo meita.

Pamanījusi “krievu” matrozi darāmies ap grozu, skuķis paķer no klāja apcirkņa sudrabotu lasi, ķircinās ar to un aicina vienaudzi pie sevis. Aldis, sirdī sajutis spārdāmies uzvilkto atsperi, nervozi priecājas par brīdi, kurš beidzot pienācis un prasa izšķiršanos un tāpēc ar zīmēm liek saprast, ka dievina lašus, un meitenei par prieku, paņēmis aiz līkstes cauro delikatešu ķoci, apņēmīgi uzrāpjas uz jumta reliņiemun, lai ar acīm sameklētu vajadzīgo punktu mastā, no kura lecot vilkt hipotenūzu uz blakus kuģi, draudzenei tieši pie kājām. Jākāpj augstu. Pat pārāk augstu, līdz pat lokatora antenai, kas, griežoties ap sevi, klusi maļ jūras tukšo gaisu. Abi klāji grimst un paceļas viļņos un gāzelējas ar visiem bortiem, bet sīkais meitēns, kļuvis vēl sīkāks, smejas tur apakšā, lēkā reizē uz abām basajām kājām un māj ar rokām, bet lielā zivs, satverta aiz vienas žaunas, veķējas līdzi un sitas ar asti tai sejā, bet ceļos ieplēstie džinsi un svītras uz jūrnieka krekla labi izceļ tvirto, dzīves priecīgo augumu. Puika nomierinās, patur acīs zviedru masta vantis, kurās uz sekundi jāaizķeras, lai draiskules priekšā nenosistos, saņemas, lec un lido pēc savas mīlas priesterienes lašiem un pašas nedaudz uzrautā lelles deguna, dzidri zilajām acīm, māmuļas matiem un dažiem vasaras raibumiem, kas izklaidus slēpjas aizvien vēl bērnišķīgos vaibstos. Baiļu nav, tikai palaidnes vasaras raibumus un acu krāsu viņš ieraudzīs pēc tam, kad satikšanās priekā būs noglāstījis viņas seju.

Meitene satraukti iekliedzas un pamirst, skatoties pārgalvīgajā svešiniekā, kurš dzīvo pasaulē, kas atrodas kaut kur zemes otrā pusē, kaut kur starp Kolumba Indiju un Ameriku un šobrīd aplido viņu, un dara to nesaprotami, un pievilcīgi – pēc svešām parašām uz svešā kuģa klāja. Kā sirēna no viduslaiku kartēm tā apbūrusi zēnu, un viņas dēļ tas metas bezdibenī,- un lido pie viņas kā skaista lidvāvere ar savu dārgo iepirkumu grozu, lai citi domātu par lasi, kurš spārdās iecerētās pirkstos. Īsts bruņinieks, bet var būt Mazais Princis, kas pīto trauku paķēris sev līdzi, lai pārstādītu tajā Rozi?!…

Jau atspēries no masta, Aldis sastopas ar zviedru kapteiņa skaudro skatienu. Tas tik vienaldzīgi un auksti urbjas pretī, ka smadzenes top aklas, rokas pacērtas sānis un nežēlīgo baiļu tumsā, ieraugot neizbēgamo, puika sastingst kā krustā sists starp pretī skrejošajām vantīm…

Nevajag ledusaukstajām acu zīlītēm uz klāja šuneli ar svešu mēli. Viņš izdos puiku. Viņš mēmuli pārmetīs pāri bortam, lai peld no kurienes ir nācis. Bet meitene joprojām smejas kā maza, lēkājoša nāra un nenojauš par nārām zonā, kur beigsies spēle viņas princim, ja puika nokritīs uz klāja, kas pieder zviedru karaļvalstij, bet noslīkt Aldis nepaspēs starp abu kuģu bortiem, jo izvilks viņu tas, kurš līdz galam nekad nepiedzērās…

Viss notiks ar ļaunu prieku un lielu centību, ja nelaimēsies un viņš vēl pēdējā mirklī neieķersies padomju vantīs, un nespēs noturēties, un pārkritīs robežai aiz kuras to sagaida ziemeļblāzma ar lēni dziestošu dzīvi..

Laimīga sāpe izskrien cauri plaukstai. Inerce apgriež matrozi ap vanšu asi un, nošļūcis pa tauvu lejā, viņš apsēžas uz falšborta malas. Asiņojošie pirksti paši meklē cigareti. Sāļajos vējos izmirkušais grozs lēni grimst starp abu kuģu bortiem. Meitene māj ar rokām un joprojām lēkā kā bezprāta gumijas bumba. Arī tēvs tai pievienojies smejas un rāda gaisā paceltu īkšķi. Tikai dūšīgā sieva, ar plaukstām aizsegusi seju, stāv cieši piespiedusies bortam, bet lasim pārtrūkusi žauna un, norāvies no meitenes pirkstiem, tas griež starp starojošajiem zvejniekiem savu pēdējo klāja deju.

– Hei, Tarzān!- Priekškars nolaižas. Traļmeistara nicinājums nogalina drāmu, bet viņa mezglainās rokas iesvārsta sarkanu tīkla boju, kurai, iesietai kaprona auklā, jāvelkas aiz traļa astes kā milzīgam plastmasas apelsīnam.

– Šļūc lejā! Metam ārā!-

“Traļmeistars Ansis ir taisnprātīgs dranķis” – stāv rakstīts veča vēju ārdītajā sejā un garais, kārnais stāvs to šūpo uz kalsnēja kakla reizē ar izbalējušām acīm, kurās neviens nav ciešāk ieskatījies.

Aldis ieņem savu vietu tralera pakaļgalā. Linums lēni iztek un grimst ūdenī. Tad nostiepjas veijeros, bet klāja zēns nenolaiž skatienu no vienmuļajām viļņu rindām, kas muļļājas un kārtojas pēc auguma līdz sabirzt sīkās, neredzamās birgās. Taisni riebjas!

Ir reizes, kad matrozis ienīst savu mencu kasti, kurā priekšstats, par vienatni ir abstrakts, paurī izperēts jēdziens, kurā vīru acu priekšā ir jānolaiž bikses, lai uzsēstos uz falšborta malas, kurā tie katru kļūmi aiz gara laika pārvērš izsmieklā, kurā viņš ar grozu rokās aizjūras merģeles priekšā ir kūleņojis vantīs kā dresēts mērkaķis auru laikā.

-Hei Tarzān! Bravo Tarzān!- Aizjūras skuķis ķer selgā palaisto dzēlību un pārvērš to puikas varoņvārdā. Jaunavīgā balss veču spicajām ausīm dzied kā salda ventiļu bazūne, bet resnā sieva, atjēgusies no bailēm, uzsmaida meitas pielūdzējam mātes smaidu. Zviedru kapteinis, griežot vecajā kursā, māj atvadas un tēva lepnums jaucas ar siltām smieklu krunciņām laipnajās acīs. Kur palicis ledus aukstais skatiens? Ja vispār tāds ir bijis, bet meitene ir jauka, un Ansis varētu izžūt uz tauvām, un par to priecātos vienīgi dziestošais lasis, jau kurš norimis  guļ uz “Freijas” klāja dēļiem.

– Hei! Hei!- Večiem par spīti Aldis atmāj pretī.

Laiks atlaist traļa durvis. Tās, smagi apkaltas,  dārdēdamas atbrīvojas no ķēdēm un nogrimst dzelmē, aizverot aiz sevis Rio krodziņu, pampas un “rongo rongo” burvju rakstus Lieldienu salā.

– Hei Tarzān! Bravo Tarzān!-

Freijas kontūras jau pamazām pārvēršas neskaidrā punktā, bet tās priesterienes saucieni izskan kā aizejošu gulbju dziesma puikas bērnībai, kas pamazām izgaist mežonīgajā kaiju barā.

– Hei, hei Tarzān! Bravo Tarzān!…

– Neņem pierē Tarzān! Pacieties, drīz tiksi krastā! – Puiku aiz pleca sapurina mehāniķis Zigis, -tur tiksi pie dāmas bez dzīvības briesmām!

– Pie tādas vairs ne…- matrozis aizgriežas no vēja, lai aizsmēķētu sev cigareti, un saprot, ka savu jauno palamu viņš valkās kā mīļu piemiņu par meiteni, kas palika uz “Freijas” klāja…

Gara automāta kārta acu mirklī un negaidīti spalgi uzrauj Aldi no pussnaudas. Sašautais klusums izjauc kārtības sajūtu starp gultnes guldzošajiem akmeņiem un pārbiedētu zivju dzenīšu atbalsis izzūd gravas līkumā, “cīv, cīv, cīv…”

Droši vien kāds nesekmīgais sardzes mājas sētā izlādē ieroci. Aldim nav jāiedomājas zaļknābja bailēs pārvērstais ģīmis, kuru ikdienišķi sunī pārskaities sargmainis.

Gaisā uzspurdz iztraucēti ķauķi, ķivuļi un sarkanrīklītes, bet ūdens piparu lapām kalstošais formas tērps ir kļuvis lieks, un Aldis slinki ģērbjas, lai atgrieztos rotā.

 

 

ULDIS VANAGS

 

 


_______________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz