Kafejnīcā “Darbnīca” atklāta rīdzinieces Sabīnes Vekmanes personālizstāde “Mīlestība nesāp”. Stāstam un darbu sērijai par impulsu bijis emocionāls notikums mākslinieces privātajā dzīvē, tādēļ izstāde “Mīlestība nesāp” pašai ir ļoti nozīmīga un mīļa.

S.Vekmane pastāsta, ka lēmums izstādīt šo darbu sēriju “Darbnīcā” radusies aptuveni pirms gada, – kad atbraukusi uz Liepāju atpūsties. “Man šī pilsēta ļoti patīk,” viņa atzīstas, “un doma šeit sarīkot izstādi radās spontāni un jau kādu laiciņu pirms tam.”

“Darbnīca” neesot bijusi pirmā vieta, kas ienākusi prātā kā iespējamā izstādes lokācija. Sākotnēji uzrunāts Liepājas muzejs un viesnīca “Promenāde”, taču – atsaucība nav gūta. Bet sadarbība ar “Darbnīcu” bijusi viegla un patīkama.

S.Vekmane četrus gadus darbojusies galerijā “Ziema” Rīgā, kas bija arī kafejnīca un multifunkcionāla kultūras telpa, kurā notika dažādu formātu mākslas izstādes, kino vakari, koncerti, modes skates, dzejas lasījumi, un tamlīdzīgi pasākumi, tāpēc pārliecināta – mākslas darbus var izstādīt ļoti dažādās telpās, vietās un veidos.

“Lielā daļā gadījumu galerija vai izstāžu zāle tiešām ir piemērotākais veids, bet var taču izstādes rīkot arī kafejnīcās, bāros, birojos, veikalos, pamestās ēkās, baznīcās, mežā, autostāvvietās un daudz kur citur. Galvenais ir atrast piemērotāko un atbilstošāko vidi,” uzskata S.Vekmane,

tajā pašā laikā piekrītot viedoklim, ka, izstādot mākslas darbus tādās publiskās vietās, kā kafejnīcas, viesnīcu priekštelpas un restorāni, tie kļūst sekundāri un var tikt nepamanīti vai uztverti kā dekoratīvi elementi.

“Bet es domāju, – ja mākslas darbs runā pietiekami skaļi, tas atradīs savu skatītāju arī, ja tiks nolikts stūrī uz grīdas. Un pastāv arī pozitīvais faktors, ka tāda veida sabiedriskās telpās kā kafejnīcas mākslas darbus redz arī cilvēki, kas varbūt speciāli uz izstādēm iet reti.”

“Mīlestība nesāp” ir S.Vekmanes ceturtā personālizstāde, kurā viņa turpina strādāt glezniecībā tāpat kā iepriekšējās solo skatēs “Senči” un “Ledus hokejs”, Latvijas mākslas ainā ienākot kā jaunā grafiķe. “Gleznas un jauktā tehnikā veidoti mazformāta darbi, kas atspoguļo manu pēdējā laika pieredzi un emocionālo stāvokli,” – tā atbild S.Vekmane, vaicāta, kas ir atvests uz Liepāju. “Gleznas ir par jūtām, emocijām, sapņiem un vasaru.” S.Vekmane atklāj, ka izstādes “Mīlestība nesāp” darbi vēsta par kādu notikumu privātajā dzīvē un to, kā viņa jūtas, cenšoties ar to sadzīvot. “Darbu tapšanas process bija zināma terapija.” Sērijas “Mīlestība nesāp” darbi “Darbnīcā” piedzīvo pirmizrādi, līdz šim tie nekur nav tikuši izstādīti, taču, iespējams, pēc tam māksliniece tos izrādīs arī citviet.

“Visi darbi ir tapuši šī gada laikā,” pastāsta rīdziniece. “Lielākie formāti uz skaidu masas plātnēm jeb MDF pārsvarā gleznoti ar akrila krāsām un vietām kombinēti ar kolāžu un sietspiedes apdrukām. Bet mazākie formāti tapuši jauktā tehnikā, kur pamatnēm izmantots porcelāns un plastika un gleznojums kombinēts ar poliestera sveķos iekausētiem dabas elementiem, piemēram, kaķa ūsām un olu čaumalām, kā arī izdrukām.” Jāatzīmē, ka darbi ir dažādās formās – apaļi, kā lietus lāses, kā ilustratīvi mākoņi utt. S.Vekmane skaidro, ka gleznu pamatņu formas ir daļa no spēlēšanās un izteiksmes veida. “Man periodiski apnīk gleznot uz tradicionāli kantainiem formātiem. Tie liekas kaut kā nedabiski. Un, ja varu darba ideju paspilgtināt arī ar ārējo formu, kādēļ to nedarīt?” māksliniece pamato savu izvēli.

“Darbnīcā” aplūkojams arī S.Vekmanes pašportrets. Izrādās, ka pašportretus jau kopš studiju laika viņa veidojusi regulāri. “Kādreiz tas bija viens no uzdevumiem, bet tagad saprotu, ka tie ir kā atskaites punkti un lieliski parāda mākslinieka attieksmi dažādos dzīves posmos.” Daži “Darbnīcā” izstādītie darbi tapuši pēc noteiktām skicēm vai izmantojot fotogrāfijas, citi eksperimentējot un brīvāk spēlējoties ar materiāliem, bet, kad pabeigti, tiem katram tomēr esot savs stāsts, kas iekļaujas kopējā tēmā, norāda to autore.

Stāstam un darbu sērijai “Mīlestība nesāp” par impulsu bijis emocionāls notikums mākslinieces privātajā dzīvē, kas licis pārvērtēt garīgas vērtības, un palīdzējis saprast, ka mīlestība nav pašsaprotama.

Šeit S.Vekmane citē amerikāņu kino aktieri Laiemu Nīsonu: “Visi saka, ka mīlestība sāp, bet tā nav taisnība. Vientulība sāp. Atraidījums sāp. Kādu zaudēt ir sāpīgi. Skaudība sāp. Šīs sajūtas bieži tiek jauktas ar mīlestību, bet realitātē mīlestība ir vienīgais, kas ārstē visas sāpes un liek atkal justies brīnišķīgi. Mīlestība ir pasaulē vienīgais, kas nesāp.”

Sabīne Vekmane (1984) ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu bakalaura un maģistra programmās, kopā ar domubiedrēm izveidojusi atvērto sietspiedes darbnīcu “Luste”, kas darbojas vēl ar vien. No 2010. līdz 2014. gadam darbojusies kā alternatīvā kultūrbāra – galerijas “Ziema” mākslinieciskā vadītāja un izstāžu kuratore. Nesen sākusi darbu Latvijas Mākslas akadēmijā sietspiedes pasniedzējas amatā.

S.Vekmanes izstāde “Mīlestība nesāp” kafejnīcā “Darbnīca” būs apskatāma līdz 29.jūlijam.