Stāsts
Rumolds pamodās no kādas automašīnas pārslogotā dzinēja niknajiem kaucieniem uz netālās šosejas un ieslēdza naktslampiņu, jo tumšie, biezie aizkari nelaida cauri rīta gaismu. Pulkstenis rādīja septiņi. Vēl bija mazliet laika, lai cilvēks, kas pats ir noteicējs par savu laiku, celtos. It sevišķi svētdienas rītā, kad veikals jāver vaļā tikai astoņos.

Pēc dažām gausām sekundēm automašīnas spalgais troksnis attālinājās.

“Kāds no pagasta puišeļiem, saskatījies rallijus, tēlo baigo sacīkšu braucēju ar vecu, par sviestmaizi nopirktu žigulīti. Neviens normāls cilvēks tā nespīdzina autiņu,” Rumolds secināja, “šoseja patukša, un šis zīmējas.”

Vērodams, kā gaisma spiežas gar aizkara malām guļamistabā, aizvien izteiktāk iezīmējot mēbeļu aprises, vīrietis nesteidzīgi turpināja prātot par spēkratiem. Un jau kuro reizi secināja, ka mūsdienu Latvijas sabiedrībai radies jauns elks, jauns pielūgsmes objekts – iekšdedzes dzinējs.

“It kā esam pliki un nabagi, bet toties uz riteņiem,” viņš domāja, “pārdodam mežus, zemi, mājas, dzīvokļus un viens otru, lai tiktu pie smuka vāģa. Kaut kāda neārstējama autoatkarība. Varbūt drīz pat bērnus kristīsim spēkratu vārdos. Piemēram, puisītis Hammers, vai meitenīte Porše. Dvīņu māsiņu un brālīti varētu dēvēt par Mersedesi un Benci.” Rumolds pasmaidīja par šo ideju un izstaipījās. Aiz loga spēkā pieņēmās brāzmains agra pavasara lietus.

“Piecelšos un iešu uzvārīt rīta kafiju,” viņš izlēma. “Ir taču svētdienas rīts.” Šo miesu un garu pacilājošo dzērienu Rumolds atļāvās tikai reizi nedēļā, jo sprieda, ka bauda, tāpat kā darīt otram labu, cilvēku var slikti iespaidot. Par to viņš pārliecinājās pirms pusgada, aiz līdzjūtības par sava veikala apsargu pieņemdams kādu pagasta bezdarbnieku. Vienkārši palika žēl jaunā vīrieša, kas ik pēc pāris dienām ieradies, pie letes skaitīja sīkos vara santīmus, lai nopirktu kukulīti “Darņicas” maizes. Pēc mēneša Rumolds šim smuidri noaugušajam puisietim, kas viņam piedāvāja vecu ģitāru apmaiņai pret pāris bundžām liellopu gaļas konservu un pudeli alus, jautāja: “Vai par sešdesmit lašiem mēnesī nāksi strādāt manā veikalā par apsargu?”

Uz šo cikvēkmīlestības pilno soli Rumoldu nebūt nepamudināja tie trīs plikpauri, kas, piebraukuši ar dubļiem notašķītu folksvāgenu, pakampa no plaukta dažas pudeles konjaka, bet uz aicinājumu samaksāt strupi izmeta – vecais, aizveries. Un ar žestiem lika noprast, kas notiks, ja viņš zvanīs policijai.

Bezdarbnieks, protams, sāka strādāt tajā pašā dienā un stundā, bet Rumolda sieva Žanete viņam aiz līdzjūtības piedāvāja vakariņas. Zirga porciju notiesājis, viņš uz savas ģitāras nospēlēja melodiju par Vaidavu. Pēc diviem mēnešiem Rumolds viņus pārsteidza mazajā preču noliktavas telpā. Un saprata, ka, lai pārkāptu laulību, nav obligāti jāliekas gultā.

Izdzinis abus no mājas, viņš sāka nojaust, kas tādai līdzjūtībai aiz ādas.

Pulkstenis nozvanīja pusastoņi. Tas bija uzticams deviņpadsmitā gadsimta cunftes amatnieka gatavots laikrādis, kas vēl nekad nevienu nebija piekrāpis. Rumolds nožāvājās – nakts bija pagājusi mierīgi, neviens izslāpušais gar logu nedauzījās, lai caur durvju šķirbu ar drebošu roku pastieptu naudu un pretī saņemtu pudeli paša lētākā šņabja. Sākumā to Rumolds darīja ne tik daudz materiālu apsvērumu dēļ, kā cilvēkmīlestības vadīts, līdz kādā saltā janvāra rītā pie sava veikala stūra atrada sastingušu, nedēļu neskūtiem bārdas rugājiem noaugušu tēvaini.

“Te tev nu bija līdzjūtība,” toreiz sodījās Rumolds un arī sieva viņam ieteica uz klauvējieniem pie loga vairs neatsaukties. Tad viņi vēl dzīvoja kopā un šķita, ka viss ir labi.

Vīrietis piecēlās un pavilka vaļā aizkaru. Caur strūklojošā lietus šaltīm viņš redzēja noliesējušu, ribainu suni, kas salīgi, kūkumu uzmetis, drebinājās pie būdas. Ķēde bija aptinusies ap nīkulīgo, vēl kailo ceriņkrūmu, un suns, bijušās sievas mīlulis, netika zem jumta.

“Nekas,” Rumolds secināja, “tagad pat plika vārna nevar nosalt, gan pats atpiņķerēsies. Labums no viņa tik, cik melns aiz naga. Dienā smilkst vienā smilkstēšanā, bet naktī pat neievaukšķas, laikam redz sērīgus sapņus par bijušo saimnieci. Gan jau pieradīs arī pie manis.”

Vīrietis iedomājās, ka sunim vēlāk vajadzētu iedot kaut ko ēdamu, kaut gan aizvakar viņš dabūja veselu bļodu silta traukūdens ar lērumu garozām. Cik tad tādam sunim vajag, to vien zina kā gulšņāt.

Tālāk aiz žoga uz pelēko, piemirkušo apvārsni aizvijās šoseja un automašīnas, atstājot aiz sevis ūdens vērpetes, joņoja gan uz vienu, gan otru pusi. “Cilvēki drāžas, it kā tiem dzītos pakaļ pats nelabais,” Rumolds sprieda. “Un kur tad šie aizskries? Tik un tā būs atkal jāatgriežas.”

Suns, Rumoldam par godu nosaukts par Rumu, cilādams kājas zem blīvā lietus gāziena, žēli iesmilkstējās. “Izmazgā vien savu kažoku, būs mazāk blusu,” vīrietis nodomāja un devās uzvārīt kafiju. Astoņos jāver vaļā veikals, kādam vietējam jau atkal būs aptrūcies maizes, margarīna vai desas gabala.

“Desas gabals,” Rumolds pie sevis atkārtoja, “velna būšana, es taču tās sardeles neieliku ledusskapī! Kā otrdien ekspeditors atveda, tā noliktavā palika. Nācās braukt šim līdz uz bāzi skaidroties par parādiem. Vēlāk bosam maksāju konjakus, un tā tas laiks pagāja. Bet pāris nākošās dienas vajadzēja lāpīties.”

Izslēdzis kafijas kannu, Rumolds aizmetās uz noliktavas telpu aiz veikala zāles un atvēra skārda konteineru, kurā viņam piegādāja gaļas produktus. Degunā iesitās skābena smaka. Vīrietis saviebās un pieskārās vienai no desiņām. Kā tad – gluma, ka bail. “Tādu vitrīnā neieliksi, ja kāds dabūs ātras kājas, var uzrauties uz sanitāro inspekciju,” Rumolds sprieda. “Desmit kilo pa galam. Ko darīt? Varbūt riskēt un nomazgāt?”

Viņš paraudzījās rokaspulkstenī. Tūlīt būs astoņi, un kafija vēl nav padzerta. Lai paliek! Šķiet, ka ārpusē aiz veikala durvīm jau tērgā sievas no apkaimes mājām. Tās brīžiem vēl nepacietīgākas par paģiru lāpītājiem. Štrunts ar to kafiju, gan padzers vēlāk. Rumolds paķēra spožo skārda konteineru, ienesa virtuvē un iegāza sardeles izlietnē. Aši tās nomazgājis, viņš “Brokastu iecīnītās”, kā šī produkcija saucās, iznesa veikalā. Tad, ieskatījies spogulī pie durvju stenderes (tas tur karājās kopš sievas laikiem), saglauda matus un steidza slēgt vaļā veikala durvis.

Trīs pagasta iedzīvotājas, skaļus labrītus teikdamas un priecīgas Lieldienas novēlēdamas, ienāca un sastājās rindā pie vitrīnas. Pirmajai vajadzēja auzu pārslas.

– Mans vecais, akurāt kā tāds angļu lords, brokastā pasācis ņammāt auzu biezputru, – viņa paziņoja, – dod man, Rumoldiņ, pāris pakas, uz pavasara pusi šim aptīte kā zvēram. Va’ nekā no svaigas gaļas nav?

– Jadvigas kundze, – veikala īpašnieks ierunājās, klusībā brīnīdamies par saviem negaidītajiem līdzjūtības uzplūdiem, – ir sardelītes, “Brokastu iecīnītās”, tās feinās. Bet bišķīt beidzies realizācijas termiņš. Citādi gan nekādas vainas. Atdošu par puscenu, par latu kilogramā.

Pircējas saskatījās.

– Ja nu vienīgi maniem trim suņiem un abiem kaķiem svētku reizē, – auzu pārslu pircēja teica, – mans vīrs jau uz ēdienu pērlīgs. Dod man kādus pāris kilogramus.

– Es ar’ pajemšu, – izlēma otra. – Katrīn, kā tu domā?

– Kādam lopam jau ģeldēs, – Katrīne, trešā pircēja, sprieda, – pa latu kilo, tas jau gandrīz pa velti. Manam vecajam zvērīga māga. Šorīt ar kaimiņu iedzēruši salīga, ka var apēst olu ar visām čaumalām.

Septiņus kilogramus pārdevis, Rumolds veltīgi gaidīja vēl kādu pircēju. Acīmredzot pārējiem šī pagasta malas cilvēkiem lietainajā svētdienas rītā pa rokai bija gardāki kumosi.

Pagrozījies pa veikalu līdz pusdienai un izdzēris pāris pudeles alu, Rumolds mazliet atmaiga – septiņi lati arī ir nauda.

Ieklausījies suņa smilkstos tur, laukā, lietū, viņš piedzīvoja jau otru līdzjūtības uzplūdu šodien, kaut gan zināja, ka tas nav uz labu. Paņēmis atlikušās sardeles, tās aiznesa Rumam.

– Nu, pierijies vienreiz pa īstam, – Rumolds vēlīgi sacīja, – varbūt beigsi pinkšķēt pēc saimnieces.

Suns, asti kājstarpē iežmiedzis, bailīgi aplūkoja viņam tuvāk nokritušo desiņu un neuzticīgi palūkojās saimniekā – vai tiešām viņš runā nopietni?

– Ēd, ēd, – Rumolds iedrošināja, – tik un tā nav kur likt.

Un tad kaulainais dzīvnieks ar ķēdes noberzto kaklu metās virsū šim necerētajam cienastam, un Rumoldam kļuva neomulīgi, vērojot viņa rijību.

“Lops paliek lops,” viņš nodomāja, “bet saprot, ka esmu labs. Būs bijušai jāaizlaiž īsziņa, ka Rums viņu vairs negaida.”

Vakarā, kad Rumolds aizslēdza veikalu, viņš brīnījās – pagalmā valdīja īsts lauku klusums, kuru nepārtrauca suņa tik apnicīgie smilksti. “Beidzot tas blusu inkubators būs nomierinājies,” vīrietis ar gandarījumu nodomāja.

Izgājis pagalmā, Rumolds reizi par visām reizēm pārliecinājās, ka līdzjūtība tomēr ir viena nelāga indeve – Rums zem ceriņu krūma gulēja beigts. Nabaga dzīvnieks, mēnešiem ilgi badināts, acīmredzot, bija miris no pārēšanās. Īsziņu bijušai sievai Rumolds tomēr aizsūtīja.

“Tavs suns nosprāga,” viņš ziņoja, “priecīgas Lieldienas!”

Un tikai tad atcerējās, ka visu dienu tam tā arī neiznāca laika baudīt tasi karstas kafijas.

ĒRIKS KŪLIS
[email protected]

________________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].