Ņemt rokās adatas un adīt vai sēsties stellēs un aust – arī tas var būt veids, kā atpūsties un aizmirsties, portālam apliecina čaklas rokdarbnieces. Tāpat ir jauki ietīties paša darinātā šallē vai segā, uzvilkt paša darinātas zeķes vai cimdus, – tam ir pavisam cita vērtība.

Pērles un adatas

“Kāds iet vingrot, kāds uz jogu, kāds skrien, bet man ir adīšana,” liepājniece Astra Dzērve atklāj, kas viņu relaksē. “Rokas dara, prāts atpūšas,” viņa teic. Astra ir smalku rokdarbu meistare, prot izšūt vainagus, uzadīt maučus ar pērlītēm. “Kas ir mauči? Nosaukums nāk no seniem laikiem,” paskaidro Astra, “vēl saka aproči, aproces, rokaviči. Parasti nēsā uz katras rokas. Var būt gan praktisks, – lai silda pulsu, bet var arī kalpot kā skaists rotājums vai apģērba papildinājums.”

Lai gan intervijas brīdī Astrai ap delnas locītavām nav mauču, viņa tos nēsā teju katru dienu. “Tos adīt iemācījos mākslas skolā. Tajā brīdī tas mani neaizrāva. Bet, kad tagad sākās pērļošanas mode, “saslimu”. Likās interesanti, ka maučos var savienot moderno – pērles – ar etnogrāfisko, ar latviešu rakstiem. Un iespēju, kā veidot ir tik daudz, arī materiālu, ka nevaru apstāties. Domāju, – kā izskatīsies šīs pērles, kā šī krāsa saspēlēsies ar rakstu utt. Viena ideja nes pie nākošās.”

Astra neslēpj, ka viens mauču pāris prasa daudz laika. “Ja ada platos, tad uz vienas adatiņas var būt pat 60 valdziņi, gluži kā rupjākam džemperim. Un, ja vēl pērles jāpieada, tad brīžiem darbs tiešām ir lēns, turklāt to jādara uzmanīgi.” Par spīti tam, pērļu adītājas esot daudz, darbojoties Tautas lietišķās mākslas studijā “Liepava”, kur pulcējas rokdarbnieces un audējas, novērojusi A.Dzērve.

“Manuprāt, atrast laiku tam, kas tev patīk, var vienmēr. Esmu ievērojusi – jūtos slikti, ja ilgāku laiku neesmu adījusi. Man tas ir nepieciešams, tā man ir gluži kā meditācija. Tas ir arī dubultprieks – gan man, gan vēl kādam, jo savus darinājumus dāvinu ar citiem,” A.Dzērve dalās savās pārdomās.

Pirmais adījums Astrai bijusi apaļa šalle, ko varēts arī uzmaukt uz galvu un izmantot kā kapuci. Tad viņa vēl bijusi pamatskolniece. “Ļoti tādu gribēju. Bet tajos laikos veikalos nekas tamlīdzīgs nebija, un mamma teica, – ja tu tādu gribi, tad ņem un adi pati. Tas arī bija mans pirmais adījums, un tobrīd tad arī sajutu, ka varu adīt, ka man tas patīk. Arī fakts, ka mans darinājums bija atšķirīgs, oriģināls mudināja turpināt.” Šobrīd Astra apgūst mašīnadīšanu, arī aušanu – pieņemti jauni izaicinājumi.

Stellēs pavadītās stundas ne saskaitīt

“Man patīk!” īsi atbild Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas tekstilizstrādājumu dizaina izglītības programmas metodiķe Sandra Zāle-Zālīte par savu aizraušanos ar aušanu. “Man patīk pats process, kā tas virzās uz priekšu, veidojas. Man iet ātri, jo to protu un man sanāk,” smaidot teic Sandra, un paskaidro, ka pie stellēm darbojas jau teju 40 gadus. “Esmu uztrenējusi maņas. Adīt lielus kvadrātmetrus, piemēram, pledu man būtu par garlaicīgu, jo aušanā rezultāts tomēr ir ātrāk sasniedzams,” zina teikt S.Zāle-Zālīte.

Šobrīd viena no mīļākajām lietām, ko Sandra auž bieži, ir tā saucamās tuneļšalles, un viena var uztapt divās trīs stundās. “Aužu ar rupjākām dzijām, un forši iet uz priekšu, lai gan pēc dabas esmu pacietīga.” Dažāda modeļa un faktūras šalles nu silda gan pašu rokdarbnieci, gan arī viņas ģimenes locekļus, draugus. Ir arī pasūtījuma darbi. “Nedaru to peļņas dēļ,” meistare gan norāda, “tas ritenis iet, lai es varētu darboties, iepirkt materiālus un atkal radīt ko jaunu.”

“Meklēju visdažādākos materiālus. Šallēm, piemēram, svarīgi, lai tas “nekostu”, kaklam būtu mīksts, patīkams,” uzskata meistare, tāpēc par piemērotāko atzīst kazlēna mohēru, alpaka vilnu, tiek austs arī zīds, lins. Šallēs tiek iestrādāts arī gaismu atstarojošs diegs. Par šo ideju Sandra saka: “Pirmais eksemplārs tapa jau pasen, abpusējas sadarbības rezultātā ar maniem audzēkņiem. Kāda projekta ietvaros biju Somijā, un tur nopirku mazu gaismas atstarojošu diega pavedienu. Reiz, kad domājām, ko varētu radīt kvalifikācijas darbā, ierosināju to ieaust šallē. Un tā tas aizgāja.” Metodiķe smaidot saka: “Jā, dažkārt audzēkņi ir darba resurss, rokas, kas palīdz realizēt idejas.”

Šķiet, ka dienā ir maz stundu, ko Sandra nepavada pie stellēm. Šis darba instruments ir arī mājās. “Bez aušanas vairāk nemaz nevaru dzīvot,” smejoties atzīstas S.Zāle-Zālīte. “Tā kā tik daudzi gadi pavadīti pie stellēm, man aušana sniedz atpūtu, meditāciju. No malas raugoties tas kādam var likties kaut kas sarežģīts, bet man nē. Un, ja kādu brīdi nav sanācis aust, tad vienkārši prasās. Turklāt, ko šādā laikā citu var darīt, kad aiz loga ātri paliek tumšs un kluss.” Sandra auž ne tikai šalles, pledus, bet arī linu tunikas, kas gan vairāk piemērotas siltākajam gada laikam.

Dejos ar pašas radītām mežģīnzeķēm

Šobrīd gaviezniecei Helmai Šukulejai tuvākais rokdarbu veids ir adīšana, lai gan agrāk labprāt mezglojusi. “Adīšana man palīdz relaksēties, turklāt darba radīšanas procesā iesaistās abas rokas, kas nāk par labu smadzeņu darbībai,” pasmaida jauniete. Turklāt, ja kaut kas nesanākot, darbs nav jāizārda pilnībā. “Nav kā zīmējot mākslas darbu vai gatavojot ēdienu, kur viens darvas piliens medus mucā var visu sabojāt,” salīdzina Helma.

Pirmie rokdarbi esot tapuši, sākot skolas gaitas, bet nopietnāk viss aizsācies pamatskolā mājturības stundās. Helma stāsta, ka tolaik labāk paticis tamborēt un izšūt. “Ar adīšanu biju uz jūs, teju vienmēr saucu talkā Ainas tanti,” ar smaidu atminas jauniete. “Tā līdz brīdim, kad mājturībā bija jānoada veste. Ja cimdi un zeķes man tik labi nepadevās, tad vestīte sanāca pat ļoti labi. Iztiku bez citu palīdzības, arī brīdī, kad man bija lauzta roka. Kopš tā brīža pamazām apgūstu adīšanas mākslu, izmantojot dažādas metodes.”

Tapušas zeķītes, čībiņas, šalles, cepures, arī mežģīnzeķes, jo Helma dejo tautasdejas, kur tās bijušas nepieciešamas. “Salīdzinoši nesen sāku darināt maučus. Tas ir smalks process un prasa lielas koncentrēšanās spējas, lai katra pērlīte būtu savā raksta vietā. Gala rezultāts ir tā vērts. Esmu arī uz rokām, neizmantojot adatas, uzadījusi šalli un dotajā brīdī uz tapošanas riņķa adu zeķčības,” Helma stāsta, cik viņai ļoti patīk eksperimentēt un arvien izmēģināt ko jaunu. “Lai darāmais neapniktu, jāmeklē izaicinājumi. Jāpieliek kādas citas krāsas pavediens, jāiemācās kāds jauns rakstiņš, kas piešķirtu darbam rotaļīgumu, vai arī jāizmanto jaunas tehnikas. Tā es nesen apguvu, kā uzadīt “Pīni”. Man gan sapnis ir iegādāties ļoti, ļoti rupju vilnas dziju un ar rokām uzadīt vienu lielu kārtīgu segu.”

Helma teic, ka iespēja radoši izpausties sniedz prieku pats par sevi, arī tas, ka vari radīt sev ko siltu un skaistu. “Vecumdienās būšu no radošajām omītēm,” priecājas Helma, sakot, ka mūsdienās jau nav nemaz tik daudz jauniešu, kurus aizrautu rokdarbi. Šobrīd gan pasauli ir pārņēmis D.I.Y (“Do it Yourself”) kustība, kas aicina veidot vai radīt lietas pašiem. Internetā pieejamas neskaitāmas idejas, papētījusi Helma. “Rokdarbi jau nav tikai adīšana vai tamborēšana, ko varbūt kāds nosauks par omīšu padarīšanām, bet visas tās izpausmes, ko radām paši ar savām rokām. Laiki mainās. Kas šobrīd ir populārs, – pēc laika tā vietā stāsies atkal kas cits.” Helma gan uzskata, ka pašu adītas zeķītes vai cimdiņi ir nemainīgas vērtības.