Viņi satikās viegli, kā sapnī. Nebūdami pazīstami, vienīgi garām ejot, abi sasmaidījās šajā mazajā piejūras pilsētiņā, aizņemti katrs ar savu svarīgo dzīvi. Kādā drēgnā rudens pēcpusdienā Slīvija stūra kafejnīcā tikās ar draudzenēm. Tā bija tradīcija – dzimšanas dienas pievakarē vienu stundu pasēdēt kopā, bez otrām pusītēm. Precētas dāmas atļāvās šajā stundā aizmirst savus vīrus un netraucēti izrunāties, par ko vien sirds vēlas, un tad doties mājās pie klātiem galdiem, ja tādi bija iecerēti.

Šodien bija Slīvijas kārta – mēneša sākumā ir viņas dzimšanas diena.

“Tā arī paliksi viena, ja būsi tik izvēlīga,” zobgalīgi smējās draudzenes, kad neizdevās izvilināt, vai nav beidzot radies kāds… Klusībā dāmas apbrīnoja viņu, varbūt mazliet pat apskauda – Slīvija bija brīva no atbildības par bērniem, vīra garastāvokļiem, vakariņām un svētku plašiem mielastiem.

Draudzenes piecēlās un saskandināja sulas glāzes. “Mums visām tev viens vēlējums – lai taču nāk tas vienīgais.” Viņas smējās, Slīvija arī, bet ne tik skaļi kā parasti, jo pēkšņi atcerējās cilvēku, ar kuru šad tad sasmaidījās.

Smaids no viņas sejas vēl nebija izgaisis, kad atvērās durvis un kafejnīcā ienāca viņš. Slīvija nosarka un spēji apsēdās, sula no glāzes izšļakstījās.

Vīrietis pienāca. Apstājās.

“Vai kas atgadījies?”

“Nē, nekas, paldies!” viņa nolaida acis kā sakaunējusies skolniece un aši apklāja ar salveti sulas traipu uz saviem svārkiem. Draudzenes saskatījās.

“Kā – nekas? Tev taču šodien dzimšanas diena! Mēs nezinām, kas esat jūs, bet laipni lūdzam piebiedroties!”

“Ak tā? Nu tad…” Viņš pēkšņi pieliecās un viegli nobučoja Slīviju uz vaiga. Slīvija sastinga.

“Daudz laimes!” viņš pusbalsī teica Slīvijai, jautrām acīm viņu uzlūkodams. “Acumirkli…”, un aizsteidzās pie bufetes.

Atgriezās viņš ar veselu kasti šampanieša.

“Apsveicu! Tas būs puķu vietā! Daudz laimes!” skaļi atkārtoja apsveikumu vēlreiz, pieskārās Slīvijas rokai ar karstu plaukstu un zibenīgi nobučoja viņu vēlreiz. Tad atnesa arī glāzes, nolika tās uz galda.

“Paldies par uzaicinājumu, bet… Lai jums labs vakars!” un aizsteidzās.

Slīvija sēdēja un mulsi smaidīja. Draudzenes klusēja.

“Nu ko, šodien sulu tradīciju ievērot neiznāks. Taisām vaļā!” viena teica un ļāva korķim ar skaļu blīkšķi uzlidot gaisā.

“Tev par godu!”

“Ja jau salūts, lai tad iet visas!” Slīvija iesmējās. “Šaujam visas reizē! Korķus vaļā! Galvas nost!”

Slīvija pēkšņi apklusa. Draudzenes reizē saskandināja, tad pacēla glāzes durvju virzienā un uzsauca devēja pazudušajai mugurai un Slīvijai, pēc tam pašas sev, tad veiksmīgai dienai, omulīgai bufetniecei ar īpatno vārdu – Arita un beidzot visai plašajai pasaulei. Šampanieša bija daudz. Tas putojot lējās pāri malām, dzirkstot vizuļoja galda sveču gaismās…

Dažas dienas vēlāk Slīvija viņu ieraudzīja, viņš vēra vaļā savas mašīnas durvis, vienā rokā kā izstādes eksponātu turot aiz kapēm augsti paceltu kurpju pāri. Kurpes, arī mašīna izskatījās krietni apputējušas. Tumšā šalle bija vairākkārt nevērīgi aptīta ap kaklu, šalles galus pār pleciem plandīja ass vējš. Viņš Slīviju nepamanīja. Slīvija apspieda pēkšņo impulsu pieiet klāt…

***

Rudens uzsūtīja miglas, jūru varēja dzirdēt, bet nevarēja redzēt – miglas aizskars to slēpa. Sīkie vilnīši bez mitas izripinājās krastā ne no kurienes un ne uz kurieni atgriezās. Neredzamā tālumā gariem zemiem toņiem taurēja bāka. Priekšā bija gara ziema.

Pavasarī uzplauka ceriņi, tad tie noziedēja. Jasmīni jau briedināja lielos baltos pumpurus – tuvojās vasaras saulgrieži, gada gan gaidītās, gan skumjākās dienas. “Katrs pats sev izvēlas laimes modeli,” domāja Slīvija, vērojot, kā ceriņkrūmā aiz loga strīdas zvirbuļi. “Visām draudzenēm ģimenes rūpes…”

***

Pēc pastaigas pa jūrmalu Slīvija atnāca mājās, novilka kurpes un ar patiku iekārtojās lasīšanai. Braukt kaut kur zaļumos negribējās.

Zvans pie durvīm iztrūcināja negaidīts. Nolikusi grāmatu, Slīvija gāja atvērt. Uz sliekšņa ar jāņuzāļu klēpi stāvēja viņš – tas vīrietis. Apmulsusi Slīvija neizdvesa ne skaņas.

“Es drīkstu ieiet?”

Ar jāņuzālēm rokās, viņš ienāca istabā.

“Es sapļāvu, padomāju, nav ko niekoties ar dažiem ziediem, lai ir daudz – ar kaudzi!”

“Jā, vareni. Kā kaste šampanieša… Paldies.”

Viņš saminstinājās.

“Kur jūs brauksiet jāņot?”

“Lasīšu grāmatu.”

Viņš uzmeta Slīvijai īsu skatienu, tad nolika aromātisko kaudzi uz galda.

“Es tos atstāšu šeit, kad nokaltīs, labi smaržos, kā svaigs siens…”

“Jā, labi, būs ilūzija, ka esmu laukos, saldi sapņi rādīsies…”

Abi stāvēja Slīvijas rūpīgi sapostā istabā ap galdu, uz kura juku jukām nedaudz apvītušie pļavas ziediņi un dažnedažādas zaļas lapas veidoja pagalam neloģisku, fantastisku ainavu.

“Savādi, kā jūs tā…” Slīvija apklusa. Viņa pat nezināja, kā viņu sauc! Un pretēji veselam saprātam Slīvijai negaidīti kļuva žēl, ka viņš tūlīt aizies un atkal pazudīs.

“Nepazudīšu,” viņš pēkšņi teica, it kā būtu sadzirdējis Slīvijas domas. “Man tā šampanieša dēļ bija neērti… kā es tā… izrādījos… Bet ir saulgrieži, brīnumu, pārsteigumu laiks… Brauksim uz maniem laukiem, pie manis jums patiks.”

Viņš skatījās un smaidīja, mazliet nedroši, mazliet lūdzoši, bet Slīvijai likās, ka viņš jau satver aiz rokas un ved un viņa paklausīgi iet līdzi.

“Bet kā es tā… uzreiz… mēs… nemaz neesam pazīstami… un man ir kaķis, to nevar atstāt vienu,” Slīvija ķērās pie argumenta, kurš būtu neapstrīdams.

“Ņemsim līdzi, mammai arī ir, lai sadraudzējas!” vīrietis acumirklī pārvērtās, kļuvis izlēmīgs.

Slīvija neticēja pati sev – tā vienkārši ņemt un braukt… Bet sajūtas no viņas neatstājās, viņai gribējās braukt, gribējās mesties šajā piedzīvojumā neprātojot, jo uzticējās, bija pateicīga par buču uz vaiga, par šampanieti, par siena klēpi uz sava galda, par to, ka viņš ir uzradies viņas pasaulē it kā ne no kurienes un piepildīja to ar dzirkstošo vieglumu, un Slīvija izmisīgi pie sevis lūdzās, lai viņš atkal nepazūd.

***

Nakts šķita bezgalības pārpilna. Ļoti tālu pāri pļavām vēl skanēja tikko dzirdama deju mūzika. Ugunskurs dzisa, ik pa brīdim kā mazas zvaigznītes metot tumsā pēdējās dzirksteles. Miklās ēnas nemanāmi tuvojās, gaiss kļuva asāks, bet viņi abi tikai ciešāk satvēra viens otru.

Viņi stāvēja mazā pleķītī pļavas malā un klausījās klusumu. Klusums bija viegls un maigs.

Slīvija paberzēja vaigu pie puiša pleca, un viņš atsaucās, siltās lūpas pieskārās viņas pierei, uzacīm. Viņa rokas saudzīgi pievilka Slīviju sev vēl tuvāk.

“Ak, dievs,” Slīvija pie sevis gandrīz ievaidējās.

Ar liegu kustību viņš pavirzīja Slīvijas seju uz augšu un ieskatījās viņai acīs. “Iesim mājās…”

Vārds mājas no viņa lūpām Slīvijai skanēja tik silti…

Viņi nesteidzīgi gāja gar pļavu.

Aiz netālās birzītes bija viņa māja, gadsimta garumā daudz piedzīvojusi sena guļbūves ēka.

No kādreiz kuplās ģimenes un plašas saimniecības tagad šeit dzīvoja vien mamma un vēl stārķu pāris, kas katru pavasari savai vecajai ligzdai uzvija jaunās kārtas – ligzda bija ierīkota starp divām priedes galotnēm, un tai vajadzēja augt līdz ar koku.

“Katru brīvāku laiku braucu šurp. Gan mammai palīdzēt, gan atveldzēt dvēseli – skaldīt malku, pļaut zāli, vest šķūnī sienu. Mamma smejas – kam tu pļauj, ja mums vairs nav tak, ko barot ar to sienu, lai taču zāle aug!” viņš klusi iesmējās. “Bet man patīk sajust rokās izkapti, klausīties asmens švīkstos, izkapts uztrīšanas dzidrās skaņās, kā tās pāri pļavām aizdžinkst tālumā…”

Slīvija klausījās viņa balsī, un acu priekšā viņai rādījās cita pasaule – bez steigas, bez sasprindzinājuma, ar klusiem vakariem, ar lepno gaiļa dziesmu rīta stundā, stārķu pāra rosīšanos…

“Mjau-u-u,” no tumsas atskanēja gara žēlabaina balss, un uz takas parādījās Slīvijas kaķis. Viņš noņaudējās vēlreiz, vēl žēlabaināk, un tad parādījās arī otrs – saimnieks, ar sabozītu spalvu. “Varbūt tūlīt pat vajag mukt projām,” Slīvija pēkšņi izbijās, vērojot abu runču pieglaustās ausis.

Viņi apstājās. Vīrietis pagriezās.

“Lūdzu, nebēdziet tagad. Pēc dažām dienām vienalga būs jābrauc atpakaļ uz pilsētu…”

Un viņš Slīviju piekļāva sev un izdarīja to tik maigi, ka viņa sajutās kā nodevēja.

“Man ir labi ar jums,” Slīvija vārdus izrunāja tikko dzirdami. Viņai gribējās būt vaļsirdīgai, gribējās viņam teikt, ka jūtas tā, it kā visa dzīve sākas no jauna, ka viņa neko no dzīves nezina un paļaujas, ka viņai patīk šis klusums, šīs bezzvaigžņu debesis, viņa negrib atgriezties pilsētā, viņa vēlas nomirt šīs pļavas malā, un lai aug zaļa zāle viņai pāri, viņa klausīsies, kā švīkst viņa izkapts un dzied savu dziesmu asmens, un cauri velēnām skatīsies, kā rudeņos no tumšām debesīm krīt zvaigznes… – tā Slīvijai gribējās pateikt, bet viņa tikai dziļi ieelpoja viņa vīrišķīgo smaržu un aizvēra acis.

***

Dzīve iegriezās ierastajās sliedēs, viņi atkal tikai sasmaidījās – varbūt mazliet siltāk nekā agrāk, kad nejauši satikās savā pilsētā, bet Slīvijai likās, ka pa īstam viņa bija laimīga tikai toreiz – tajās dienās ap Jāņiem…

SĒLIJA
[email protected]

________________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].