Māksliniece Agnese Rudzīte zina, ka ir izstādes, kurām ir tēma, un to tad mākslinieks eksponē. “Bet ir izstādes, kā šī, ar kurām tu piedzimsti, kas tev ir šūnu līmenī,” viņa saka par izstādi – vizuālu stāstu “Stiprā Made. Latvija”. Savas dzimtas vēsturi māksliniece izstāsta ar artefaktiem, gleznām un instalācijām.

Muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” ekspozīcijā par aizvestajiem izsūtīto sarakstā ir arī A. Rudzītes radinieku vārdi. “Pirmajā stāvā ir bezkaislīgs izklāsts, bet šeit ir emocionālā un intīmā puse. Izstāstīts stāsts par vienu dzimtu parāda visas Latvijas vēsturi,” izstādes atklāšanā saka Liepājas muzeja vadītāja Dace Kārkla.

Izstāde “Stiprā Made. Latvija” tapusi piecus gadus, taču fotogrāfijas un stāstus par savu dzimtu māksliniece vākusi jau sen: “Stāstu ir diezgan maz. Kad es, maza meitene, prasīju radu sievām, lai kaut ko pastāsta, viņas atmeta ar roku. Tikai pusčukstus kaut ko dzirdēju, un tas nekad nav devis man mieru.”

Made ir mākslinieces vecvecmāmiņa, kas dzimusi 1890. gadā Cīravā un mirusi 1953. gada 18.  oktobrī izsūtījumā Krasnojarskas novadā, Manas rajonā. Mades vīrs, Agneses vecvectēvs, bija lauksaimnieks Cīravas “Kalnāju” mājās, Cīravas lauksaimniecības biedrības priekšnieks, pagasttiesas priekšsēdētājs un krājaizdevu sabiedrības vadītājs. Andreja brālis Jānis ir virsleitnants, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Ziemassvētku kauju un Pirmā pasaules kara dalībnieks.

“Vārds Made man lika sakopot domas,” par izstādes izveidi saka A. Rudzīte. “Vienā no pirmajām bildēm, ko redz ienākot, ir Made ar diviem bērniem, trešais vēl nebija dzimis. No bērnības bildi esmu pētījusi. Likās, viņa man saka, ka dzīve ir jādzīvo un dzīve ir arī jāsvin.” Svarīgs artefakts ekspozīcijā ir abra, ko māksliniece nejauši atradusi bēniņos. “Tā ir kā vienkocis, bet pārplīsis. Abrā mana omīte mīcīja balto maizīti. Galdautu, ganos ejot, izšuva mana otra omīte Ieva, kas ir tikpat spēcīga kā Made. Pati abra pateica man priekšā – šeit ir stīpots ar metālu, mēģināts labot. Bet, ja tas reiz ir bijis vienkocis, nevar to vairs dabūt atpakaļ vienā gabalā. Tas ir sašķēlies. Tāds ir stāsts gan par dzimtu, gan par valsti,” saka A. Rudzīte.

Māksla ir tilts, kā tuvināt cilvēkus, atzīst māksliniece. Dzimtai veltītais darbs viņu savedis kopā ar vectēva brāļa Jāņa Stabulnieka radinieku Valdi Rogaini, kas atbraucis no Valkas uz izstādes atklāšanu. Viņš stāsta, ka pēc atgriešanās no izsūtījuma cilvēki meklēja jaunas dzīvesvietas, radu būšana palika otrajā vietā. “Bērni būdami, kaut ko jau dzirdējām. Neviens mūs nemācīja nevaicāt, taču neko neprasījām. Un nu vairs nav, kam pavaicāt,” saka V. Rogainis. Viņš vienmēr esot jutis vainu par to, ka nav iztaujājis savas dzimtas cilvēkus, tāpēc tagad “akmentiņš novēlies no sirds”, taču darbu dzimtas vēstures izpētē un saglabāšanā turpināšot.

Izstāde muzejā “Liepāja okupāciju režīmos” skatāma līdz 9. septembrim.