Savukārt citi Latvijas rokdarbnieki palika uz pauzes, kad dziesmu un deju svētku lietišķās mākslas darbu atlases komisija izstādei “Mēs” izvēlējās… pilnīgi visus piedāvātos Sanitas Malikas vadītā kolektīva adītos cimdus.

Lai gan “Dzīpars” nerada tikai cimdus, tomēr kolektīvs pazīstams tieši ar tiem. Tas ar kurzemniecisku lepnumu apgalvo, ka viņu cimdi ir atšķirīgi.

“Mūsu izmantotā dzija ir ļoti smalka – viens pavediens sastāv no trīs kārtām,” skaidro Sanita.

Darbs ir laikietilpīgs, adatas smalkas, bet to priekšā nepadodas pat kolektīva dalībnieces, kuras jau iesoļojušas astotajā gadu desmitā. Viņas negrib nolaist “Dzīpara” kvalitātes latiņu. Pārējām nav variantu – jāturas līdzi.

Smalkais adījums izceļ nianses darbos, turklāt plānums ir mānīgs – patiesībā cimdi ļoti silti.

Sanita mums pastāsta, ka viņa pati jau vidusskolas laikā sapņoja par pievienošanos tautas lietišķās mākslas kolektīvam “Dzīpars”, taču šķērslis bija attālums.

Tomēr vēlāk, kad Sanita jau dzīvoja Talsos, viņa nebūt uz “Dzīparu” nesteidzās.

“Es neuzdrošinājos. Zināju, kas un kādā līmenī šeit notiek, un man bija bail,”

godīgi atzīst talseniece. “Bet man kaimiņos dzīvo viena meistare, un viņa mani uzrunāja. Atnācu, bet neko līdzi neņēmu, jo man bija bail rādīt, ko daru.”

Bailes gan izrādījās veltas. Lai gan kolektīva dāmas visas kā viena vēroja, kā jaunā potenciālā dalībniece ada, un sirds drebēja no šī fakta vien, tomēr šodien Sanita atzīst, ka pat nevar aprakstīt, cik ļoti silti kolektīvā viņa uzņemta.

Sanita nokļuva pie savējiem, un tā viss sākās. Šobrīd “Dzīparā” rit jau 14. gads, bet vadītājas godā – trešais.

Vadītāja atzīst, ka viņai bija stingra krustmāte, kura pirms skolas dresējusi un nekādas atlaides nav devusi. Viņai ierodoties ciemos, Sanita mukusi, jo zinājusi, ka atkal rokdarbi būs jāārda ārā. “Bet tieši viņa man ielika pamatus, tāpēc daudzus paņēmienus jau biju apguvusi,” atceras rokdarbniece.

Līdz ar to “šoka terapijas”, pievienojoties “Dzīparam”, nebija, taču kvalitātes prasības auga gan.

Jautājot, kā tiek testēta kvalitāte, Sanita skaidro, ka, pirmkārt, jau rakstam jābūt iecentrētam. Arī intervijas laikā uz galda viņai stāv nesen iesākts adīklis, kam blakus zīmējums, kurā apbrīnojami sīki un precīzi izzīmēts cimdiņa raksts, – lai zinātu, kur būs īkšķis, kur jānorauc, un cimds skaisti veidotos.

“Es gan skatos, ka mūsu pieredzējušās tantes reti kad zīmē. Es nezinu, kā viņas izskaitļo – es to vēl tikai mācos.

Starp citu, mana “Dzīpara” krustmāte mani šeit ievilināja tieši ar to, ka iemācīs adīt tā, lai adījums “iet uz riņķi”,” saka Sanita un groza rokās cimdu, lai parādītu, ka patiešām nav redzama vieta, kur sākas nākamā kārta.

“Tie ir knifi, kuri nevienā grāmatā nav atrodami – var iemācīties, tikai darot. Lai gan es šeit esmu jau daudzus gadus, vien tagad mana kolēģe izstāstīja, ka tad, kad pirkstainis vai dūrainis ir noraukts, iekšā ievilkto diegu neatšuj. Es brīnījos – kā neatšuj?! Bet viņa mazliet notamborē. Valkājot pirkstaiņus, tiem galiņi reizēm nodilst, un tad to pīnīti attaisa vaļā, mazliet noārda un atada vietā.”

Kad Sanita ada cimdus, viņa nevizualizē tā iespējamo valkātāju.

“Man svarīgi, lai patīk man pašai. Ja man mazliet sirds dauzās, tad ir īstais,” viņa teic.

Pie katra cimdu pāra gan tā neesot, it īpaši, ja toņi nav sirdij tuvi.

Sanitai ir divi dēli, un reizēm rakstu izvēle tiek uzticēta tieši viņiem. “Jo jauniešiem uz rakstiem ir pilnīgi cits skats. Es vairāk puišiem esmu adījusi, un esmu novērojusi, ka viņiem patīk smagnēji, spēcīgi raksti. Varbūt tāpēc, ka viņi ir jaunie vīrieši. Un tā nebūt nav, ka jaunieši vairs cimdus nevalkā.”

Kā vadītāja Sanita Malika darbu atlasi dziesmu un deju svētkiem piedzīvoja pirmo reizi? “Pirmajā mirklī man bija šoks,” tā viņa atceras brīdi, kad komisija izteica vēlmi izstādei paņemt visus darbus.

Daļa aizceļoja arī uz starptautisko izstādi “Latviešu rakstainie cimdi” Sabilē, un tā dziesmu un deju svētkiem šobrīd nodoti 140 “Dzīpara” darbi.

“Protams, mēs esam ļoti pagodinātas! Taču tas mums šoreiz lika atteikties gan no tirgošanās Vērmanes dārzā, gan Brīvdabas muzejā. Jo tur mūs pazīst tieši ar cimdiem un citus darbus nemeklē. Tāpēc šoreiz vienkārši baudīsim svētkus.”