Aicinot jauniešus dziļāk ieskatīties pārsteidzošajā kino pasaulē, arī viņš pats turpina meklēt atbildes uz jautājumiem – kas ir kino un kas šajā vizuālajā medijā strādā.

– Kur meklējams kino studijas pirmsākums?

– Tā ir vairāk Talsu kinoteātra vadītājas doma. Viņa pēdējos gados aktīvi nodarbojas ar kino dzīves virzīšanu vietējā sabiedrībā. Izteicu savus priekšlikumus, un kopā nospriedām, kā tas varētu izskatīties.

Šobrīd pulciņš ir tādā kā eksperimentālā stadijā.

– Darbojaties pēc pašu izstrādātas programmas?

– Jā, tēma ir manis izvēlēta. Pirmais semestris ir veltīts dokumentālajam kino, bet otrais – spēles kino. Paralēli darbojamies arī praktiski – pirmajā semestrī veidosim dokumentālās īsmetrāžas filmiņas par citiem bērnu un jauniešu centra pulciņiem, bet otrajā – inscenētu spēles īsfilmu.

Tagad darbojamies ar dokumentālās īsfilmas tēmas izpēti un diskutējam par to, kādā veidā to interpretēt.

– Varbūt vari ieskicēt nodarbības norisi, klasisku ceturtdienas vakaru?

– Parasti līdz šim esam sākuši ar teorētisko nodarbību, kur tiek apskatīta dokumentālā kino kustība, kāda persona, režisors vai termins, kas saistās ar dokumentālo kino.

Vienā no iepriekšējām nodarbībām runājām par dokumentālā kino režisoru Frederiku Vaizmenu, par viņa daiļradi, noskatījāmies fragmentu no viņa filmas un runājām par to, kādā dokumentālā estētikā viņš šos darbus veido.

Kad teorētiskā daļa ir noslēgusies, nododamies praktiskajam darbam. Uztaisījām tādu kā demo, nelielu inscenējumu, lai saprastu, kāda tipa materiāls dokumentālā kino veidošanai ir nepieciešams.

Lai gan ir arī interesanti aspekti, dalībniekiem teorija šķiet nedaudz smagnēja un nogurdinoša.

No tā nevar izvairīties – runājot par kino vēsturi, runa nereti ir par materiālu, kas ir uzņemts pirms 20, varbūt pat 100 gadiem, līdz ar to kulturālā plaisa ir jūtama. Ne vienmēr jaunieši ar to var identificēties.

– Ko tas sniedz tev pašam?

– Man paliek tonusa sajūta sevī. Ja domā tikai vienā šaurā trajektorijā par to, kas ir jādara šajā brīdī, – jāiesniedz projekts, jāraksta scenārijs – ir ļoti viegli iegrimt darbos, pienākumos un var iezagties profesionālais idiotisms. Pulciņš piespiež pārlasīt teoriju un dod papildu stimulu.

– Kāda ir situācija ar tehnisko nodrošinājumu?

– Sākotnēji man bija doma sadarboties ar kino skolu, ko pats Rīgā esmu absolvējis, bet, tā kā esam tik maz, pilnīgi pietiek ar manu videokameru.

Nākamajā semestrī iesim pēc pilnas programmas cauri visām sagatavošanās fāzēm un simulēsim profesionālo ceļu pie inscenējuma radīšanas. Tad mums būs arī aprīkojums, ar ko tiek uzņemts kino.

– Kas darbā ar jauniešiem ir izaicinošākais?

– Jaunieši, ar kuriem strādāju, ir nākamā paaudze. Ir svarīgi spēt uztaustīt viņu dzīves uztveri un komunikācijas veidu.

Neviens cilvēks mūsdienās nav dumjāks vai ģeniālāks par cilvēkiem, kuri dzīvojuši pirms tam, viņi ir vienkārši citādāki.

To jāprot pieņemt un izmantot savā labā, sastrādājoties maksimāli efektīvi.

– Caur kādiem kanāliem pats turpini pilnveidoties?

– Tas ir darbs – smadzenes ir kā muskulis, kas nepārtraukti jātrenē. Cenšos katru dienu veltīt laiku, lai palasītu kino teoriju, varbūt pat ne tiešā veidā ar kino saistītu, bet kaut ko, kas mani bagātina.

Ir, protams, periodi, kad nav laika un jāvelta sevi filmēšanai, bet tādi momenti ir periodiski, un tie pārsvarā ir ļoti intensīvi un salīdzinoši īsi.

Šajā jomā ir vajadzīga spēja būt pašorganizētam. Kino cilvēki, apkalpojošais personāls strādā naktsmaiņās un ļoti intensīvi.

Lai to izturētu, ir vajadzīga iekšējā duka.

Lai strādātu kino mākslinieciskajā sfērā, svarīgi no iespējami agra vecuma domāt par kino, skatīties ļoti daudz filmu un, kā Verners Hercogs saka, lasīt, lasīt, lasīt… Uzkrāt informācijas apjomu, ar ko pēc tam varētu operēt, lai radītu augstvērtīgus scenārijus.

Nav noslēpums, ka daudzi režisori mūsdienās, arī Latvijā, neatkarīgajā kino ir arī scenārija autori. Tādā ziņā jābūt diezgan erudītam, jāattīsta sevī iekšējā izjūta – kas ir kino un kas šajā vizuālajā medijā strādā.

– Kā kino pasaule kopš brīža, kad sāki tajā darboties, ir mainījusies?

– Mūsdienās tiek radīts ļoti daudz kino. Tas, ko pirms 20 gadiem uzskatīja par kino, tagad ir Youtube līmeņa video – tehniski ne īpaši augstas kvalitātes. Šobrīd tādu kvalitāti var dabūt katrā telefonā. Nerunāju, protams, par optiku, kas dod pievienoto vērtību.

Katram jaunietim kabatā ir kino kamera, un filmas var veidot jebkurš.

Režisors Deivids Linčs intervijā par digitālo ēru un demokratizāciju kino teica tā – katram cilvēkam un viņa mazajam brālim kabatā ir papīrs un zīmulis, bet cik ir to izcilo stāstu, kas uz papīra ir tikuši uzrakstīti? Tas ir apmēram tas pats. Jebkuram ir iespēja radīt mākslu, bet cik ir tādu cilvēku, kas to ir spējīgi izdarīt?

Pirms desmit gadiem mums vēl bija kino lentes – lai izplatītu kinoteātros augstvērtīgas kvalitātes kino un taisītu kopijas, nācās maksāt tūkstošiem eiro. Mūsdienās jebkurš var lejupielādēt programmu, ar ko uztaisīt DCP kopijas.

Uz demokratizācijas pamata ir izveidojusies ļoti liela konkurence, ļoti liels materiālu daudzums – tirgus ir pārsātināts.

– Kādas tendences pēdējos gados ir izteiktākas Latvijā?

– Vēl pirms 15 gadiem “Lielais Kristaps” notika reizi divos gados, tagad jau katru gadu – filmas tiek ražotas lielā tempā, un mūsu speciālisti sāk kļūt konkurētspējīgi.

Tai pašā laikā daudzas filmas paliek ļoti lokālā kontekstā un apzelē jau sen izrunātas tēmas tādā veidā, kas vairs nav interesants, teiksim, kara tēma, 90. gadi, kas tagad rullē…

Skatoties lielāko daļu no šīm filmām, man nav baigās sajūsmas, kaut gan daudzas no tām ir augstvērtīgas filmas, atsevišķas – pat izcilas.

Vēl izmainījies tas, ka mums ir ļoti daudz ārvalstu filmu veidotāju, kas brauc Latvijā filmēt starptautiskus seriālus. No visas pasaules brauc lielās filmu studijas, sāk šeit veidot filmas, algo latviešu tehniķus, un arī latviešu režisori iesaistās kā tehniskie koordinatori, vēl vairāk audzējot profesionālo skatījumu un izpratni par to, kā jāveido kino.

Domāju, ka arī Baltijas valstīs drīzumā lielās kompānijas bāzēs savas filiāles, lai ražotu nacionālo saturu. Tad mums te būs industrija. Kā vārdā industrija strādās, tas ir cits jautājums. Lielais Holivudas kino izkonkurē vietējo.

Mēs Latvijā vēl esam posmā, kur kļūstam profesionālāki un zinošāki, bet esam krustcelēs – mums jābūt nacionāli noskaņotiem, lai varētu deķi pavilkt uz savu pusi un neļautu ārzemju filmām uzkundzēties. Tas neizbēgami notiek – globalizācija dara savu.