Līmes ir dažnedažādas – šķidrā, pastveida, cietā; uz ūdens bāzes, eļļaina, karsti kausēta; kancelejas, galdniecības, specializētās u.c.; iekštelpām, āra apstākļiem.

Taču, izmantojot jebkuru, jāievēro pamata nosacījumi. Abām līmējamajām virsmām jābūt tīrām, sausām un attaukotām. Jābūt pacietīgam, un agrāk par instrukcijā noteikto sacietēšanas laiku nav ko gaidīt labu rezultātu.

Līmējumam ir jāļauj kārtīgi nožūt, un tikmēr tas jāatstāj mierā, nevis jākustina, pārbaudot, kā līme iedarbojas.

Iecienīta ir momentlīme jeb ciānakrilāta līme, kas piemērota ātrai plastmasas, metāla, kokmateriālu, porcelāna, korķa, ādas, keramikas, kartona, papīra un gumijas līmēšanai.

To ieteicams izvēlēties priekšmetiem, kuriem nav jāiztur liela slodze. Neiesaka izmantot lielu plaisu un plakņu savstarpējai savienošanai.

Populāra ir PVA (polivinilacetāta) līme, ko plaši izmanto gan mājsaimniecībā, gan profesionāļi rūpniecībā.

Tā vienkārši lietojama, paredzēta papīra, kartona, koka, ādas, linoleja līmēšanai, labi sastiprina audumu. Pirms izmantošanas labi jāsakrata vai jāsamaisa.

“Ja ādu līmētu, nevis šūtu, es lietotu PVA līmi un skatītos, lai tā ir ūdensizturīga, jo lietas saistītas ar atmosfēru,”

savu izvēli atklāj Latvijas Amatniecības kameras ādas apstrādes amata meistare Agrita Krieviņa-Siliņa.

“Ņemtu arī momentlīmi vai Bison, kas līdzīga, un kādām lietām izvēlos supermomentlīmi – mazās tūbiņas.”

Meistare silti iesaka cilvēkiem izlasīt līmes lietošanas instrukciju.

“Ar momentlīmi ir tā, ka parasti to uzsmērē un tad līmējamās daļas spiež kopā. Taču līme ir nedaudz jāapžāvē, tikai pēc tam var likt kopā. Tad var panākt, ka salīp uzreiz un līmējums ir izturīgāks.

Jāpaciešas varbūt ne 15 minūtes, kā rakstīts uz iepakojuma, bet vismaz piecas.”

A. Krieviņa-Siliņa dod padomus arī papīra līmēšanā, kas nebūt nav tik vienkārša, kā varētu šķist.

“Kad papīru līmē ar PVA līmi, kas ir uz ūdens bāzes, tas savelkas uz vienu vai otru pusi. Tā notiek tāpēc, ka papīrs ūdens ietekmē uzbriest, izstiepjas, bet pēc tam atkal saraujas. Ja papīru uzliek uz otras virsmas, tas uzbriestot izplešas uz malām, un rodas burbuļi. Savukārt, kad mitrums izžūst, – saraujas. Citreiz sarauj otru papīru un iznāk līks.”

Visiem labi pazīstamais priekšmets tā “uzvedas” tāpēc, ka tā šķiedras vienā virzienā stiepjas, bet otrā ne.

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas keramikas izstrādājumu izglītības programmas metodiķe Vineta Trumpeniece, kurai prasījām, vai var sastiprināt, piemēram, saplīsušas krūzes daļas, atbildēja, ka to nav vērts darīt.

V. Trumpeniece

par labu atzīst vienīgi japāņu trauku līmēšanas tehniku kintsugi, citādi keramiku neiesaka līmēt.

Kintsugi ir māksla salabot saplīsušus keramikas izstrādājumus, lūšanas vietas apstrādājot ar dabiskas izcelsmes laku, kas sajaukta ar pulverveida zeltu.

“Kas sanāk, ja salīmē parasti? Pirmkārt, lauskas vairs nesakrīt tik precīzi viena pret otru, un trauks vairs nav lietojams. Varam vienīgi nolikt skaistumam plauktā,” keramiķe pieļauj, ka salīmēšanu kaut kā var attaisnot vienīgi ar vēlmi saglabāt priekšmetu kā mīļu piemiņu.