Intervija ar Liepājas Dzintara vidusskolas vasaras nometnes “Spēkoties ar vēju – tavā un manējā Liepājā” vadītāju Ivetu Kalniņu.

– Arī šogad Dzintara vidusskola rīkos vasaras nometni bērniem. Kā tas nākas, ka skola atrod tam iespējas? Ne visas izglītības iestādes uz ko tādu “parakstās”.

– Liepājas Dzintara vidusskolā strādāju vairāk nekā trīs gadus, un visu šo laiku esam organizējuši gan vasaras, gan rudens nometnes.

Tāpēc ļoti svarīgi, lai būtu radoša skolotāju komanda, kas ir gatava turpināt strādāt arī jūnijā, turklāt organizēt nometnes darbu citādāku nekā pierastā skolas ikdiena.

Mums ir paveicies, jo ir skolotāji, kuri ir gatavi iesaistīties nometnes darbā.

Kas vēl ir būtiski – mums ir skolas nodibinājums “Liepājas Dzintara skolas attīstības fonds”, ar kura palīdzību mēs kārtojam dažādus juridiskus jautājumus, tai skaitā, kā par nometni norēķināsies vecāki.

Nav noslēpums, ka nometne ir par maksu un ir vajadzīgs finansiāls ieguldījums arī no vecāku puses.

Paldies jāsaka Liepājas pašvaldībai, kura mūs atbalstījusi, un līdz ar to līdzmaksājums vecākiem nav tik liels.

– Vai bērnus nometnei piesaka?

– Patlaban visas vietas nometnē ir aizņemtas – varam uzņemt 50 bērnus.

Nav tā, ka piedalīsies tikai mūsu skolas audzēkņi – ar katru gadu nometnē pieaug to bērnu skaits, kuri mācās citās Liepājas pilsētas skolās.

Lielākā daļa dalībnieku gan ir no mūsu skolas, taču tas skaidrojams ar to, ka viņi pirmie pamana informāciju un piesakās ļoti operatīvi.

Ir arī bērni, kuri mūsu nometnē piedalās jau vairākus gadus, – viņu vecāki zina, ka pieteikšanās parasti sākas maijā, tāpēc seko līdzi un piesakās jau pirmajās dienās.

– Vai šis aspekts, ka vecāki interesējas, jautā, nerada papildu “spiedienu” turpināt nometnes piedāvāt?

– Jā, protams, mēs izjūtam atbildību vecāku priekšā. Tā kā nometnes notiek regulāri, vecāki zvana, interesējas un rēķinās, ka tās būs arī šovasar.

Daudziem tas ir aktuāls jautājums – kā nodarbināt bērnus vasarā.

Mūsdienās vecvecāki bieži vien ir vēl darbspējīgā vecumā, viņi strādā un nevar pieskatīt mazbērnus, tāpēc vecākiem šādas nometnes ir būtisks atspaids.

– Kā veidojat nometņu saturu?

– Pirms nometnes rīkošanas veicām aptauju skolēnu vecāku vidū, un viņi skaidri norādīja savas vajadzības.

Kā vienu no galvenajām prioritātēm izcēla vēlmi, lai bērni mācītos un pilnveidotu latviešu valodu, kā arī to, lai nometne būtu aktīva, sportiska un darbīga.

Akcents uz latviešu valodu mums ir bijis arī iepriekšējos gados, un vecāki ir pamanījuši, ka nometne tiešām palīdz bērniem valodu apgūt un uzlabot.

Šogad īpaši esam iekļāvuši daudz sporta aktivitāšu un kustību notikumu, lai dienas būtu dinamiskas un piepildītas.

Mēs nometnes nerīkojam “ķeksīša pēc” – tās ir rūpīgi plānotas un pārdomātas.

Skolotāji darbu uzsāk jau apmēram mēnesi iepriekš, aktīvi domājot, gatavojoties un izstrādājot programmu, lai bērniem būtu jēgpilna un aizraujoša pieredze.

– Vai nebaida ar nometņu rīkošanu saistītā birokrātija? Vai ir viegli izpildīt visas prasības, noteikumus?

– Nometnes rīkojam jau vairākus gadus, tāpēc no organizatoriskās puses mums ir izveidojušās stabilas iestrādes.

Visu, kas nepieciešams, mēs paveicam, jo pirmajā vietā vienmēr ir bērnu drošība – tas ir pats svarīgākais.

Tāpēc mums nerodas jautājumi par to, vai prasību un noteikumu ir par daudz vai par maz. Katra institūcija veic savu darbu, un mēs cienām šo sadarbību, jo tā ir vērsta uz bērnu labklājību un drošību.

– Kāpēc vairāk Liepājas skolu nerīko nometnes? Ar 1. jūniju jau pedagogi vēl nedodas atvaļinājumos.

– Skolotāji ir vienkārši izdeguši. Pie visām prasībām, kas šobrīd tiek izvirzītas skolotājiem, un pastāvīgās nestabilitātes,

dzīvojot lomā, kurā no tevis nemitīgi kaut ko prasa, daudzi ir fiziski un emocionāli noguruši.

Tā kā esam skola ar mazākumtautību izglītības pieredzi, pie mums regulāri notiek dažādas pārbaudes – no Izglītības kvalitātes valsts dienesta, valsts valodas prasmju pārbaudes un citas.

No vienas puses, tas ir labi – pārbaudes parāda, ka viss ir kārtībā. Bet, no otras, – tās rada papildu stresu un satraukumu skolotājiem.

Spiediens nāk ne tikai no valsts iestādēm un ministrijas, bet arī no vecākiem. Un diemžēl – skolotāji ne vienmēr ir pasargāti vai atbalstīti.

Arī jūnijā skola neapstājas – vēl notiek eksāmeni, dažiem skolēniem ir noteikts pagarinātais mācību gads. Skolas durvis nav ciet 1. jūnijā – nāk bērni, kuriem vēl jāizdara nepabeigtie darbi, jāpalīdz, jāatbalsta.

Tajā pašā laikā skolotāji paši mācās, kārto dokumentāciju, pabeidz mācību gada noslēguma darbus un jau sāk domāt par nākamo mācību gadu.

Skolotājam ir noteikts mācību saturs un programma, bet – kā to īstenot – tas ir viņa paša ziņā.

Vieglāk ir skolotājiem ar lielāku pieredzi. Viņi jau zina, kas jādara, un prot plānot. Taču jauniem skolotājiem tas viss ir pavisam jauns un, saprotams, rada lielāku spriedzi.