Iedomājieties, ja es par 48 līdz 50 kvadrātmetru dzīvokli maksāju, pieņemsim, ar visu apkuri un pārējiem pakalpojumiem 200 eiro, tad, ja māja ir renovēta un paņemts tam kredīts, tad papildus vidēji ir jāmaksā 280 eiro tikai par renovācijas kredītu – palielina apsaimniekošanas maksu par vienu kvadrātmetru, un šobrīd tie ir tie vidēji 4 eiro par kvadrātmetru. Tas ir no vienas ģimenes vien! Kas to var pacelt?

Turklāt kredīts uz 20 gadiem.

Ja man kā apsaimniekotājai jāpaskatās cilvēkiem acīs un jāpasaka: ziniet, jūs maksāsiet papildus 280 eiro ikmēneša kredītu 20 gadu garumā!

Jā, siltināšana un renovācija ir apsveicama un vajadzīga lieta, bet es vienmēr esmu par to, ka cilvēkiem, kas skars viņu naudas maciņus, ir godīgi jāpasaka un jāizskaidro, ko tas tieši no viņiem prasīs.

Protams, ir tādi cilvēki, kas ir turīgāki, ar stabilākiem darbiem, taču

jāskatās uz mājas iedzīvotāju finansiālo situāciju kopumā.

Ir pensionāri, kuriem pensija tik liela, ka gandrīz divas trešdaļas no pensijas aizietu tikai renovācijas kredīta maksājumam.

Daudz runā par siltuma izmaksām, ka pēc siltināšanas būs lētāk, bet renovācijas izmaksas ir tik lielas, ka neatmaksājas.

Agrāk smuki sarēķināja tabulas, viss bija saprotams, ieguldījums bija un arī atmaksājās, un bija ekonomija, bet visu laiku cenas pieaug.

Piemēram, par apkuri bija jāmaksā 80 eiro, nosiltinot maksāsi 40 eiro, bet tev 280 eiro mēnesī 20 gadu garumā kredīts jāmaksā.

Nu tas it kā ietaupījums – nemaksā 280, bet 240, jo 40 ietaupīji par apkuri.

Vēl būvniecības darbu izcenojumi māju tehniskā stāvokļa sakārtošanai ir milzīgi!

Lielajām izmaksām būvnieki nav vainīgi, ir nosacījumi, pēc kā viņiem jāvadās, algas apmērs, izcenojumi par stundu. Materiāli vajadzīgi, un to cenas arī – kādas tās ir, tādas ir.

Un skaidrs, ka renovācijas izmaksas lētākas nepaliks.

Pat gatavojot tikai dokumentāciju, cenas ir vienas, bet, tiekot pie reāliem darbiem, cenas jau kāpušas. Tad jādomā, kā iekļauties, no kā atteikties.

Ja, piemēram, mēs vienu lielu māju, kurā ir 115 dzīvokļi, renovējām par kopējām izmaksām 900 tūkstoši, tad tagad tā pati māja izmaksātu ap pusotru miljonu.

Vēl viena, kurai tagad kredīta maksājums 15 gadu garumā beidzās, maksāja 330 tūkstošus, tagad par to būtu jārēķinās ar aptuveni diviem miljoniem!

Neesam jau vainīgi pie tā, ka mums ir tik daudz padomju laikos celtu māju, kuras galvenokārt būtu jārenovē, – daudzu māju tehniskie stāvokļi ir slikti.

Vieni saka – jāgrauj nost un izdevīgāk jaunu uzcelt. Labi, nograujam, bet – kur mēs visi tādā gadījumā dzīvotu?

Arī atsevišķas pozīcijas, piemēram, jumta remonts, arī tas vairs nav tik lēti: ja maksāja 30 tūkstošus, tagad būs 100 tūkstoši. Jāņem kredīts arī tam, taču visu mājai nebūsi padarījis.

Vēl ir otrs lielais ļaunums. Cilvēki tagad, kad apkure ir regulējama, – goda vārds, nu jau masveidā – decembra vidū apkuri nemaz nav ieslēguši! Nu, tas nav normāli.

Cilvēki taupa, kur var.

Tāpat uz renovācijām neraujas, jo baidās, vai tuvākajā nākotnē māju iedzīvotājiem būs darbs, ienākumi.

Ir bijuši pat gadījumi, ka viss ģimenē ir kārtībā un nobalso par renovāciju. Un pēc tam viens negaidīti aiziet kapu kalniņā un otrs paliek viens, bet kredīts paliek.

Cilvēki ļoti apdomā lēmumus par renovāciju, lai nepienāktu tāds brīdis, kad paliek bez mājām, nespējot maksāt.

Ļoti lielas summas aiziet arī PVN,

domāju, ka šādām programmām, kur runa par māju sakārtošanu, atbalsta programmām, valstī vajadzētu samazināt PVN likmi. PVN saņem valsts.

Piemēram, ja būtu nevis 21%, bet 12%, jo pakalpojums ir cilvēka patēriņam.

Evija Zemele, māju apsaimniekotāja