Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis Ernana Diasa romānu “Paļāvība” uzskata par labāko, ko pērn izlasījis, tāpēc tieši šo grāmatu viņš iesaka arī citiem:

“Tāpat kā teātra skatītāji seko Spēlmaņu naktij, es sekoju Bukera, Pulicera un Nobela prēmijai literatūrā un grāmatu recenzijām. Dažreiz tā ieraugu autorus, kurus neesam zinājuši. Šī grāmata ieguvusi Pulicera balvu.

Lielākoties pērku elektroniskās grāmatas un lasu tās ar “Kindle”. Man patīk lasīt mazus burtiņus nelielā grāmatiņā, bet “Kindle” var burtu lielumu piemērot savām vajadzībām. Ērti lasīt ceļā vai arī vēlā vakarā, nevienam netraucējot, ekrānam ir labs, acīm patīkams, palīdzošs apgaismojums.

Pamatā lasu lugas, bet arī romānu lasīšana ir būtiska mana dzīves daļa.

“Kindle” man parasti ir līdzi. Kad ir brīvs brīdis, tad lasu. Trūkums šajā lasīšanas veidā ir, ka elektroniskās grāmatas man nepieder, esi nopircis tās it kā mūža īrē. Protams, ir dažreiz grāmatas, kuras kļūst ļoti tuvas, par tām tomēr gribas, lai tās būtu mājās, tās nopērku.

Amerikāņu rakstnieka Ernana Diasa “Paļāvība”, kuru iesaku izlasīt, man ir šī gada brīnums. Tas ir darbs, kas sastāv no četriem romāniem vienos vākos. Apbrīnojami, kā tas radīts.

Katrs romāns uzrakstīts pilnīgi citā veidā, citā stilā.

Es šī darba virsrakstu tulkoju ar vārdu “Uzticība”, kamēr tas vēl nebija publicēts latviski ar nosaukumu “Paļāvība”. Man pat šķiet, ka nosaukums “Uzticība” būtu precīzāks. Bet droši vien der arī vārds “Paļāvība”. Tu lasi un paļaujies uz šo autoru, uzticies, ļaujies viņam, bet patiesība ir kaut kur pa vidu.

Stāsts ir par kādu amerikāņu pāri 20. gadsimta pirmajā pusē, pirms Lielās depresijas un tās laikā, par to, kā viņi šo laiku izdzīvoja.

Par šo pāri vēstī četri dažādi cilvēki, un viņu stāstījums ir tik ļoti atšķirīgs. Kā pāra stāstu saredz cilvēki no malas, un kā – paši romāna galvenie varoņi. Gribētos ticēt, ka noslēdzošais stāsts ir vispatiesākais, bet, iespējams, kaut kas ļoti patiess ir arī pašā pirmajā.

Kur slēpjas taisnība? Kā cilvēki redz patiesību? Kā cilvēki sevi redz noteiktā laikā?

Saspēle ir, kā šo stāstu izstāsta dažādi cilvēki.

Ir saspēle ar atkārtojumu, kuras tēmas sabalsojas katrā no šiem četriem negarajiem romāniem, un kuras tēmas lasītāju aizved pilnīgi citā virzienā. Tā ir spēle ar mūsu ticību.

Man kā lasītājam, kā skatītājam pirmais impulss ir ticēt tam, kas notiek uz skatuves, un ticēt tam, ko es lasu, bet – piepeši tev izrauj pamatu zem kājām. Un tomēr ļoti aizraujoši to lasīt!

Prātā palikusi ļoti skaista doma no grāmatas beigām. Runa ir par sievieti, kas ļoti mīl un ir atbalstījusi mūsdienu mūziku, taču viņa nevar izturēt populāro, zināmo romantisma mūziku, jo klausītājs tai pakļaujas, tā ir paredzama, un šim cilvēkam tāda mūzika ir pārāk ērta.

Šī sieviete atbalstīja tādus komponistus kā Šēnbergs (starp citu, Arnolda Šēnberga fenomenālās Gurres dziesmas nesen Liepājā atskaņotas “Lielā dzintara” jubilejas koncertā – aut.) jeb autorus, kuri neļaujas parastajam plūdumam, gandrīz vai ar spēku lauž mūzikas impulsa ikdienišķo plūdumu.

Šī doma man šķita ļoti precīza par to, ko arī mēs darām mākslā, un tas ir arī jautājums, ko uzdod šis romāns.

Šādi piedzīvojumi kā romānā “Paļāvība”, man patīk arī teātrī, kad tu ierodies un vari pētīt izrādes varoņus. Kad tu kā skatītājs vai lasītājs esi ļoti iesaistīts procesā, esi ļoti svarīgs autoram.

Man ir ļoti svarīgi, lai arī lugas autors ņem vērā gan aktieri, gan skatītāju, ne tikai savu personisko stāstu. Ka viņam ir svarīgi, kāda būs skatītāja personiskā pieredze.

Šajā grāmatā tas viss ir –

tu kopā ar autoru dodies trakā piedzīvojumā, viņš ar tevi darbojas, viņš ar tevi runā, viņam tu esi ļoti svarīgs.

Un kuram stāstam tu paļaujies? Nē, visi nav krāpnieki. Lielākoties visi grāmatas varoņi runā savas patiesības, bet tās patiesības ir dažādas. Patiesību meklēt nebūt nav vienkārši.

Man šī grāmata ir arī ļoti spēcīga emocionāla pieredze. Mēs ļoti bieži dzīvojam nepatiesos stāstos par slaveniem cilvēkiem. Dažreiz šos stāstus viņi paši ir nokontrolējuši, un tādēļ tie ir nepatiesi. Dažreiz tie ir nepatiesi stāsti tādēļ, ka viņi tos nav nokontrolējuši.

Tieši par to, kura cilvēka stāsts uzvar un kura vēsture uzvar, ir šis romāns. Tas ļoti interesanti, tieši caur to laiku runā par mūsdienām.

Šajā grāmatā summējas gan stāstījuma dziļums, gan emocionalitāte. Ir vērts paskatīties Ernana Diasa intervijas – sapratīsiet, cik sirdssilts cilvēks viņš ir. 

Bet, ja būtu jāsaka, kas ir manas mīļākās grāmatas pēdējos piecos gados, tad, iespējams, tās būtu poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas “Jēkaba grāmatas”, kuras lasīju angliski (“The Books of Jacob”).

Tās ir par kādu sektu un tās vadītāju 18. gadsimtā.

Fascinēja, kā tas ir uzrakstīts, kāds milzīgs pētījums ir veikts par to laiku, par Austroungāriju, Poliju, Ukrainu un par to, kā nelielas cilvēku grupas iespaids atbalsojas vēl mūsdienās.”

Liepājas pilsētas māksliniece Agita Ansule iesaka ikvienam liepājniekam izšķirstīt Alda Kļaviņa fundamentālo darbu “Liepājas māksla gadsimtu vējos”:

“Ar grāmatu lasīšanu man ir tāpat kā ar daudzām citām lietām, vairāk vados pēc sajūtām. Manā plauktā ir ārkārtīgi dažādas grāmatas, esmu tās arī ņēmusi no bibliotēkas un ieguvusi lasīšanai apmaiņas ceļā no draugiem.

Tāpat kā es nevaru pasacīt, kāda ir mana mīļākā krāsa vai mana mīļākā dziesma,

nevaru arī pateikt, kas ir mana mīļākā grāmata, – tas atkarīgs no dvēseles stāvokļa, no gadalaika – no visdažādākajām lietām.

Par to domājot, dziļā plauktiņā atradu grāmatiņu, kura man nāk līdzi no agras bērnības – tā ir mana relikvija. Es vairs nezinu, kādus ceļus tā ir nākusi līdz manai ģimenei. Tās ir latviešu tautas pasakas, Valkas grāmatu izdevēja un grāmatu tirgotāja Jāņa Rauskas 1918. gada izdevums.

Grāmatiņa ir īpatnēja, mūsdienās nedaudz nesaprotamā latviešu valodā, bērni to šodien vairs nevarētu uztvert.

Mums ģimenē bija tāds mātes un meitas vakara rituāls – pasaku lasīšana.

Es gan pati iemācījos lasīt ļoti agri. Taču šī grāmata ir vecajā drukā, un manai mammai nācās to lasīt man priekšā. Pasakas tajā ir gan īsas, gan garākas, varēja lasīt pēc noskaņojuma. No šīs grāmatiņas iemācījos lasīt veco druku.

Nevaru ieteikt šo grāmatu citiem, jo droši vien gandrīz nevienam tā nav pieejama. Bet es gribu ieteikt – lasiet bērniem pasakas! Varbūt tieši no tām nāk mūsu pamatvērtības, izpratne par labo un ļauno.

Šajā grāmatā bija daudz nesaprotamu vārdu, man bieži bija jāprasa mammai skaidrojums, bet varbūt tieši tas arī veicināja manu iztēli un radošumu. Un vēl lielais pluss – mammas un meitas vakari, kas ir ļoti būtiski mūsdienu steigā, kad bērni bieži vien tiek uzticēti viedajām tehnoloģijām.

Savukārt darbs, kuru es tiešām ieteiktu izlasīt vai vismaz pārlapot ikvienam liepājniekam reizi piecos gados, – tas ir apjomīgais divu sējumu izdevums “Liepājas māksla gadsimtu vējos” (2008. un 2010.), kuru ir sagatavojis mums visiem zināmais mākslinieks, Goda liepājnieks Aldis Kļaviņš.

Ieteiktu to darīt tieši tagad, kad mēs visi dzīvojam tuvās Eiropas kultūras galvaspilsētas zīmē, kad bieži vien kultūras vērtības meklējam kaut kur “tur ārā”,

bet patiesībā mums pašiem ir tik daudz mākslinieku, kuri mums ir atstājuši ļoti nozīmīgu pūru.

Darbi, kuri reproducēti šajās grāmatās, skatītājam ikdienā nebūs pieejami izstādēs, jo te apkopota māksla gan no muzejiem, gan no privātām kolekcijām.

Ilgus gadus esmu nostrādājusi Liepājas mākslas skolā, arī tajā mācījusies, un daudzi no grāmatā minētajiem māksliniekiem ir bijuši gan mani pasniedzēji, gan kolēģi, gan daudz par viņiem ir dzirdēts.

Ejot laikam, daudzas pazīstamas lietas aizmirstas, bet, šķirstot šos albumus, rodas skaidrība, ka mums ir bagāts pamats, uz kura balstīties,

uz tā arī balstās mūsdienu kultūra un māksla, tas ir pamats, no kura mēs visi esam auguši un veidojušies.

Šīs grāmatas un mākslinieku dzīve varētu kalpot par iedvesmu citām grāmatām, pat ne vienam vien romānam, lai izveidotos pilnīgāks priekšstats par radošo atmosfēru, kāda savulaik Liepājā ir valdījusi.”

Reinkarnacioloģe Krista Lapiņa iesaka izlasīt Paulu Koelju grāmatu “Alķīmiķis”:

“Ar šo grāmatu jau divreiz esmu mijiedarbojusies, un man ir iekšēja sajūta, ka tas notiks vēl. Tas ir tieši saistīts ar tās saturu.

Pirmoreiz ar šo grāmatu saskāros, šķiet, 16 gadu vecumā, kad mācījos mākslas skolā, un tolaik man bija īpaši daudz eksistenciālu jautājumu. Man tai laikā nebija īsti, kam tādus jautājumus uzdot. Tādos brīžos meklējam atbildes caur grāmatām vai filmām.

Atceros, ka šī grāmata manī kaut ko pamainīja.

Protams, nevaru teikt, ka tajā vecumā es visu sapratu un ka būtu uztvērusi to tik dziļi, kā varbūt vajadzētu. Bet šī grāmata ir interesanta ar to, ka tad, kad ar to saskaries, katru reizi tā sniedz tieši tās atbildes, kas vajadzīgas tajā mirklī, vai arī aizpilda tieši tos tukšumiņus, kas aizpildāmi tieši tajā brīdī.

Man toreiz grāmata bija pagrieziena punkts, lai es varētu sevi pieņemt un saprast. Protams, ne jau viss atrisinājās, bet es uzskatu, ka tieši tās izlasīšana piešķīra manai dzīvei konkrētu virzienu.

2024. gada vasarā grāmata pati mani atrada otroreiz. Izlasīju ļoti viegli, raiti, bija ļoti viegla, iedvesmojoša sajūta. Un atkal manī sakārtojās kādas iekšējās sapratnes, no jauna kaut kas aizpildījās,

grāmata man atkal iedeva virzienu, atspērienu.

Otro reizi lasot, ja es sevi salīdzinu, es jutos kā tas gans “Alķīmiķī” – es eju savu ceļu, izzinu, mācos noticēt sev. Vienmēr meklēju jēgu.

Es arī saprotu, ka ceļš dažkārt ir daudz svarīgāks nekā mērķis, jo tā mēs augam, pilnveidojamies, attīstāmies.

Manī šī tiecība ir bijusi vienmēr, un reizēm tas ir grūti, jo es neesmu mierā, zinu, ka es varu būt arvien labākā sevis versijā. Tas ir ļoti svarīgi.

Tā ka es grāmatu tveru vairāk caur savām sajūtām, caur ieklausīšanos sevī. Man tās stāsts šķiet ļoti iedvesmojošs un pamācošs.”